29. oktobris. Sarkanā krusta dzimšanas diena

1863. gada 29. oktobrī tiek dibināts Starptautiskais Sarkanais krusts. 18 valstu konferencē Ženēvā lielākās Eiropas varas apņemas pirmo reizi vēsturē ievērot cilvēktiesību noteikumus kara laikā. Tas nozīmē, ka, nešķirojot pēc piederības, aprūpēti tiks visi ievainotie karavīri, kā arī ievērotas tiks citas cilvēktiesības.

Sarkanā krusta idejas tēvs un ideoloģiskais aizsācējs ir Šveices uzņēmējs un sociālais aktīvists Žans Anrī Dināns. 1859. gadā viņš bija ceļā uz Franciju, lai panāktu Francijas karaļa atļauju nodarboties ar biznesu franču okupētajā Alžīrijā. Pa ceļam viņš kļuva par liecinieku Solferīno kaujai, kurā sadūrās Francijas un Sardīnijas intereses pret Austrijas interesēm. Solferīno kauja bija viena vienīga asins pirts, kur vienas dienas laikā ievainoti vai nogalināti uz kaujas lauka palika ap 40 tūkstošiem abu karaspēku karavīri. Dināns jutās tik satriekts, ka sāka organizēt vietējā pilsētiņā pirmās palīdzības sniegšanu. Viņam kļuva skaidrs, lai palīdzētu kaujā cietušajiem, nepieciešami ne tikai ārsti un slimnīcas, bet arī apjomīgs medicīnas preču palīgkomplekts. Vienā mirklī viņš atmeta domu doties uz Alžīriju uzņēmējdarbības misijā, un Dināns atgriezās Ženēvā.

Tur viņš uzrakstīja grāmatu „Solferīno piemiņai”. Grāmatu uzņēmējs izdeva par saviem līdzekļiem un aizsūtīja lielāko Eiropas valstu valdniekiem. Dināns cerēja, ka, izlasot šo grāmatu, Eiropas valdnieki sāks rīkoties. Viņam palaimējās, ka viena no grāmatas kopijām nonāca arī jurista un Ženēvas labklājības komitejas prezidenta Gustava Monjē rokās. Monjē, to izlasījis, piekrita, valstīm ir nepieciešams kopīgi vienoties par ievainoto aprūpi. Tāpat kā par brīvprātīgā medicīnas personāla neaizskaramību kara apstākļos. Tieši ar Monjē rīcībā esošajiem sakariem, Ženēvā tika sarīkota konference, veltīta šim jautājumam. Ielūgumus uz konferenci saņēma vairākas valstis, 18 no tām nosūtīja savus delegātus. Un laika posmā no 26. – 29. oktobrim Ženēvas konferencē tika apkopotas galvenās sapulces vadlīnijas.

1863. gada 29. oktobrī apstiprinātie priekšlikumi par palīdzības sniegšanu vēstīja, ka organizācija veidos nacionālās palīdzības dienestus ievainoto karavīru aprūpei. Tāpat organizācija rūpēsies, lai aprūpētāju un ievainoto vidū tiktu saglabāta neitralitāte. Nav nozīmes, kuras valsts pārstāvis rūpējas par karavīru, vai arī kuras armijas karavīrs ir ievainots, tiklīdz abas puses satiekas, tās kļūst neitrālas un nav saucamas pie nekādas militāras atbildības. Papildus arī Ženēvas konferences delegāti vienojās, ka sanāksmei nepieciešama pēctecība – tikšanās, kas visus pieņemtos lēmumus iestrādātu starptautiskā līgumā. Tā 1864. gadā tapa Ženēvas konvencija.

Papildus bez juridiskiem terminiem, konferences dalībnieki vienojās, ka palīdzības dienestam jālieto atpazīšanās zīmes, lai brīvprātīgie neciestu konflikta zonās. Tā tika nolemts, ka uz rokas ir jāvalkā balta aproce ar sarkanu krustu, kas nozīmēja, ka kustību arī nosauca par Sarkano krustu.

Īpašs panākums organizācijas ietvaros ir mērķis veicināt palīdzību katras valsts iekšienē. Tas nozīmē, ka katra valsts, kas izveido Sarkanā krusta pārstāvniecību, ievēro cilvēktiesību pamatus, kuri atrunāti Ženēvas konvencijā. Tāpat katras valsts struktūrvienība rūpējas par trūcīgo, cietušo un sāpēs esošo aprūpi un mierinājumu savas zemes teritorijā. Īpašs brīdis Sarkanajam krustam ir bijis 1917., 1944. un 1963. gads, kad Sarkanā krusta organizācija saņēma Nobela Miera prēmiju. Tajā pašā laikā, papildus arī Sarkanā krusta idejas autors Anrī Dināns saņēma šo augsto novērtējumu 1901. gadā. Pašu pirmo Nobela Miera prēmiju viņš dalīja kopā ar franču pacifistu Frederiku Passī. Diemžēl, bet Sarkanā krusta izveidošanas stāstā ir arī kāds nepatīkams moments. Laika gaitā sastrīdējās idejas autors Anrī Dināns un aktīvākais Sarkanā krusta idejas attīstītājs Gustavs Monjē. Pēdējā dēļ Dinānam nācās attālināties no organizācijas, kuras ideja viņam bija maksājusi labklājību. Anrī Dināns pēc Soferīno kaujas tā arī neatguvās kā uzņēmējs. Visu savu brīvo laiku un naudu viņš ieguldīja Sarkanajā krustā. Tāpēc augstais novērtējums, ko piešķīra pirmā Nobela prēmijas komiteja, ir kaut neliels mierinājums.