Par pirmo angliski rakstīto vēstuli, kas no Amerikas nosūtīta uz Eiropu, tiek uzskatīts pirmatklājēja kapteiņa Džona Rata ziņojums Anglijas karalim Henrijam VIII Tjūdoram, kas rakstīts Sv. Jāņa līcī tagadējās Ņūfaundlendas piekrastē 1527. gada 3. augustā. Eiropā to nogādāja kāds no Amerikas ūdeņos sastaptajiem franču vai portugāļu zvejas kuģiem.

„Man ir tā laime ziņot Jūsu Godājamajai Augstībai, ka jūsu kalps Džons Rats ar visu savu vienību ir šeit pie labas veselības, par ko Dievam paldies. Augusta trešajā dienā mēs iekuģojām labā līcī, sauktā par Sv. Jāņa līci, un atradām te vienpadsmit normandiešu, vienu bretoņu un divas portugāļu barkas, kas visas te zvejo, un tad nu mēs būsim gatavi doties tālāk uz Brā ragu 25 jūdzes no šejienes, tiklīdz būsim pazvejojuši, un tālāk gar piekrasti, kamēr būsim sastapušies ar savu līdzbiedru, un tad visā savā centībā uz tām zemēm, kurp tikām sūtīti, mums ceļā dodoties; un tad nu lai Jēzus svētī un sarga Jūsu Godājamo Augstību un visu Jūsu Godību. Sv. Jāņa līcī tā 1527. gada augusta 3. dienā rakstīts no Jūsu kalpa Džona Rata, ar visiem viņa spēkiem Jūsu rīcībā.”

Tā pauž vēstule, kuras adresāts ir Anglijas karalis Henrijs VIII Tjūdors, un tā tiek uzskatīta par pirmo angļu valodā rakstīto epistulu, kas no Jaunās Pasaules nosūtīta uz Eiropu.

Kā zināms, 1492. gadā, tātad 35 gadus pirms minētās vēstules tapšanas, Kristofors Kolumbs, devies ceļā Spānijas kroņa uzdevumā, pārveda ziņas par jaunu, līdz tam nepazītu zemi viņpus Atlantijas okeānam. 1500. gadā portugāļu jūrasbraucēja Pedro Alvareša Kabrala ekspedīcija sasniedza Dienvidameriku tagadējās Brazīlijas piekrastē. Spāņiem un portugāļiem sekoja citas Rietumeiropas jūrasbraucēju nācijas, tomēr vēl diezgan ilgi nozīmīgākais šo kuģojumu motīvs palika tas, ar kuru ceļā bija devies Kolumbs, proti – atklāt rietumu jūras ceļu uz Ķīnu un Indiju ar to bagātīgajiem preču tirgiem. Tāds nolūks bija arī ekspedīcijai, kura ar karaļa Henrija VIII atbalstu devās ceļā no Plimutas 1527. gada 10. jūnijā. Tās sastāvā bija divi labi bruņoti burinieki – „Samsons” un „Mērija Gildforda”.

Ziņas par „Samsona” kapteini ir ļoti skopas, dokumentos viņš tiek dēvēts „kungs Grūbe”, savukārt „Mēriju Gildfordu”, kam, acīmredzot, bija dots karaļa staļļu pārziņa un galma saimniecības revidenta sera Henrija Gildforda sievas vārds, komandēja mums zināmais Džons Rats. Arī par viņu zināms vien tas, ka viņš dzimis Eseksā, savukārt pēc atgriešanās no kuģojuma viņa vārds no vēstures annālēm pazūd. Ceļā pāri Atlantijai kuģiniekiem nācās sastapties ar lielu aukstumu, aisbergiem un stiprām vētrām, abi kuģi pazaudēja viens otru, un, pēc visa spriežot, „Samsona” komanda gāja bojā. Savukārt kapteinis Rats jūlijā sasniedza tagadējās Labradoras piekrasti un, pārliecinājies, ka jūra tālāk uz ziemeļiem nav kuģojama ledus dēļ, pagriezās uz dienvidiem, sasniedzot Sv. Jāņa līci jeb tagadējo Sentdžonsu Ņūfaundlendā. Iespējams, ka pirmais šo vietu 1497. gadā atklāja un tai vārdu deva tobrīd Anglijas dienestā esošais venēciešu jūrasbraucējs Džovanni Kaboto jeb Džons Kabots, lai gan pirmoreiz tā iezīmēta portugāļu kartogrāfa Pedro Reinela kartē 1519. gadā.

Laikā, kad šeit ieradās Džons Rats, šie zivīm bagātie ūdeņi jau bija labi pazīstami spāņu, portugāļu un franču zvejniekiem. Viens no sastaptajiem zvejas kuģiem tad arī, acīmredzot, nogādāja kapteiņa vēstuli Eiropā. Ekspedīcijas tālākais ceļš veda uz dienvidiem gar Amerikas Rietumkrastu, sasniedzot Floridu un 1528. gadā atgriežoties Anglijā. Turpmākajos gados arī angļu zvejnieki no Kornvolas un Devonas kļuva par pastāvīgiem viesiem Sv. Jāņa līcī, nākamā gadsimta laikā pamazām izspiežot citu nāciju konkurentus. 1583. gadā sers Hemfrijs Gilberts pasludināja šo piekrasti par pirmo Anglijas aizjūras koloniju. Britiem vēl vairāk nekā gadsimtu nācās karot vispirms ar nīderlandiešiem, vēlāk ar frančiem par kundzību šais ūdeņos un visā Ziemeļamerikas ziemeļdaļā, un šī cīņa, kā zināms, noslēdzās ar Džona Rata tautiešu uzvaru.