Runājot par Aukstā kara vēsturi, bieži tiek piesaukts tā izbeigšanas datums – 1989. gada 2. un 3. decembris, kad notika Padomju Savienības kompartijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova (attēlā) un Savienoto Valstu prezidenta Džordža Buša vecākā tikšanās uz kuģa klāja pie Maltas krastiem.

„Kaut mēs tiekamies uz kuģiem, gribu jums apliecināt, ka mūsu saruna, es par to esmu pārliecināts, būs par labāku pasauli; kā ātrāk pāriet no pašreizējās starptautisko attiecību fāzes pie daudz stabilāka miera visos kontinentos.” Tā deklarēja Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs, 1989. gada 2. decembrī ieradies Maltā. Gorbačova tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu Džordžu Bušu vecāko pie Maltas krastiem 1989. gada 2. un 3. decembrī bieži min kā Aukstā kara noslēguma brīdi.

Gorbačovam, kurš kļuva par Padomju Savienības kompartijas ģenerālsekretāru 1985. gada martā, nenoliedzami bija izšķiroša loma Aukstā kara izbeigšanā. No vienas puses, pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Padomju Savienība arvien jūtamāk sāka zaudēt bruņošanās sacensībā Rietumiem. Kolektivizētā lauksaimniecība un plānveida ražošana nespēja nodrošināt pietiekamus resursus, savukārt saspīlējuma atslābumu, kas bija iezīmējies 70. gados, pārtrauca padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā.

Savienoto Valstu prezidents Ronalds Reigans panāca, ka Saūda Arābija būtiski kāpina naftas ieguvi, naftas cena pasaulē strauji kritās, un tas izsita padomju ekonomikai pēdējo stuti. Tomēr Padomju Savienība droši vien būtu varējusi vēl diezgan ilgi turpināt bruņošanās sacensību, uzkraujot tās smagumu savu iedzīvotāju pleciem. Iespējams, Kremlis varētu īstenot vēl kādas militāri politiskās avantūras pasaulē. Taču Mihails Gorbačovs izvēlējās citu ceļu – pretstāves pārtraukšanu ar Rietumiem un demokratizāciju pašā Padomju Savienībā. Viss šis process ieguva Perestroikas jeb Pārkārtošanās apzīmējumu,

Tomēr, kā zināms, Pārkārtošanās, kuru Gorbačovs bija iecerējis kā Padomju Savienības radikālu modernizāciju, kļuva par nekontrolējamu pārmaiņu procesu un noveda pie PSRS sabrukuma. Un tikšanās Maltā notika brīdī, kad iezīmējās šo pārmaiņu neatgriezeniskums. Pirms nepilna mēneša bija kritis Berlīnes mūris, un bija skaidrs, ka sabiedrības lielum lielais vairākums abās līdz tam sadalītās Vācijas pusēs ir par valsts atkalapvienošanos, kas faktiski nozīmēja Austrumvācijas pievienošanu Rietumvācijai. Jau vairākus mēnešus ritēja demokratizācijas process Polijā un Ungārijā, nupat tas bija sācies arī Čehoslovākijā. Baltijas tautu kustības bija nepārprotami nostājušās uz neatkarības atjaunošanas ceļa, un līdzīgas tendences sāka iezīmēties arī Ukrainā, Aizkaukāzā un šur tur citur Padomju Savienībā. Šīs norises arī kļuva par galveno tematu abu superlielvalstu līderu sarunās uz padomju kruīza kuģa „Maksims Gorkijs”, kas bija noenkurots Marsašlokas ostā, tobrīd visai nemierīgajos Vidusjūras viļņos.

Vietas izvēlei bija simboliska pieskaņa, jo tieši tāpat – uz kuģa pie Maltas krastiem – 1945. gada februārī bija tikušies amerikāņu prezidents Rūzvelts un britu premjers Čērčils, pirms doties uz sarunām ar Staļinu Jaltā. Preses virsrakstos parādījās frāze „No Jaltas un Maltu” – proti, Jaltas sistēma, kas nodeva padomju varā Austrumeiropu, pēc nepina pusgadsimta tika demontēta Maltas sarunās. Tieši Maltā Gorbačovs piekrita Vācijas apvienošanai un galīgi apņēmās ar bruņotu spēku neiejaukties pārmaiņu procesos padomju satelītvalstīs. Kas attiecās uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, to gan padomju līderis nesolīja, un prezident Bušs to arī nepieprasīja, vien uzstādams, ka arī Baltijā nav lietojams bruņots spēks. Kopumā ņemot, Maltā Mihails Gorbačovs vēlreiz apliecināja sevi kā politiķi, kurš vēlas atbrīvoties no padomju totalitārisma mantojuma, un šie viņa centieni joprojām ir augstu vērtējami. Savukārt Krievijā šodien arvien biežāk izskan balsis, kas sauc Gorbačovu par nodevēju, kurš kaunpilni kapitulējis naidniekam Aukstajā karā.