Foto: eternaltown.com
00:00
  • 00:00 / 03:33
3. janvāris. Dižais īru dzejnieks Oskars Vailds ierodas ASV03:33

1882. gada 3. janvārī dižais īru dzejnieks Oskars Vailds nokāpj no kuģa Ņujorkā. Spožais dzejnieks, dendijs un humorists ir atbraucis gadu ilgā vizītē, lai uzstātos ar savām lekcijām dažādās pilsētās. Tiklīdz Vailds ir spēris kāju piestātnē, viņš savā manierē sāk izjokot vietējos žurnālistus.

 

To, ka Oskars Vailds bija ģeniāls dzejnieks, rakstnieks, humorists un estēts, laikam ir lieki stāstīt. Tomēr spēju it visu uztvert ar veselīga humora devu un bez aizvainojuma, tā varētu būt Oskara Vailda spožākā rakstura īpašība. Protams, katram ģēnijam ir savas vājās vietas, tomēr 1882. gadā Oskars Vailds vēl tādas nepazīst. Viņš ir sasniedzis savas literārās darbības virsotni, Londonā visi viņu pazīst, viņš ir spožākais viesis ikvienā salonā un citi viesi apmeklē pasākumus tikai, lai satiktu Oskaru Vaildu. No sava īru akcenta viņš ir veikli ticis vaļā Oksfordā, un tie, kas klausījās Vailda runas, atzina, ka viņa angļu valoda ir izsmalcināta. Viegla un patīkama, tāda, kurā klausīties var vēl un vēl.

Kad Oskars Vailds pārcēlās uz Londonu, viņš līdzi sev atveda ne tikai krietnu humora devu, bet arī ekstravagantu stilu. Vailds bija estēts, kurš varēja savienot nesavienojamo. Viņš vienu dienu varēja atnākt īsās biksēs, kas imitēja daļēji kiltu, nākamajā dienā viņš varēja ierasties ciemos ar koša puķaina auduma vesti, vai uzvilkt citronkrāsas cimdus. Vailds allaž mācēja pārsteigt un to viņš darīja arī Amerikā.

Kuģis, ar kuru Vailds ceļoja no Anglijas uz Ņujorku, pavadīja ceļā arī veco gadu un sagaidīja jauno. 3. janvārī dižais dzejnieks bija ieradies galamērķī. Viņa ierašanos ar nepacietību gaidīja laikrakstu reportieri, kuriem bija liels notikums atspoguļot dendija Vailda atbraukšanu. Kad Vailds nokāpa no kuģa, viņš uzreiz uzlaboja klātesošo omu, sakot: „Kungi, okeāns ir licis man vilties, tas nemaz nav tik liels, kā man šķita”. Tomēr lielākais joks notika Ņujorkas ostas muitas pārvaldē. Visiem pasažieriem bija jānorāda labumi, ko deklarēt. Vailds tikai atbildēja, ka viņam nav ko deklarēt, izņemot savu ģenialitāti. Tāds viņš bija – iedomīgs un cinisks, bet pietiekami paškritisks, lai liktu apkārtējiem viņu iemīļot.

Ņujorkā Vailds iesāka savu gadu ilgo ceļojumu pa Ameriku. Viņš lasīja lekcijas, uzstājās ar saviem priekšlasījumiem un dalījās pārdomās. Lielākoties tauta viņu sagaidīja un arī pavadīja ar ovācijām. Viņš dalījās ar savām filozofiskajām pārdomām. Piemēram, Ņujorkas uzstāšanos Vailds pabeidza ar vārdiem „mēs visi tērējam sava mūža dienas, meklējot dzīves jēgu. Bet tā nav jāmeklē, dzīves jēga ir apslēpta mākslā”. Lai arī var strīdēties par vārdu ģenialitāti, ņujorkieši kvēli aplaudēja.

Bostonā Vaildam sanāca kuriozs ar sekotājiem. Viņš ieradās uz lekciju un, kad uzkāpa uz skatuves, ieraudzīja zāles aizmugurē vairākus desmitus jauniešu. Tie bija vietējie dendiji no Kembridžas universitātes. 60 jaunekļi bija atnākuši uz lekciju dažnedažādās krāsās. Viņi bija mēģinājuši kopēt Vailda stilu – smokingos, bet ar īsām biksēm, kas atsedz kāju ikrus. Satērpušies kā pienākas un ar saulespuķēm rokās – īsts Vailda stils. Jaunekļi cerēja, ka atstās uz dižo dzejnieku neaizmirstamu iespaidu. Tomēr uz skatuves var būt tikai viens. Vailds novērtēja jauniešu centību, bet piebilda, ka no šī brīža sāks visuvareno lūgt, lai viņam nav sekotāju. Zāle, protams, eksplodēja jautrībā.

Vailds ar milzīgiem panākumiem atgriezās Londonā un uzrakstīja vairākus dižus darbus. Viņš bija savas slavas zenītā un arī savas iedomības augstākajā punktā. Kādam draugam viņš rakstīja, ka Ameriku viņš jau ir civilizējis, atliek tikai debesis. Zināms, ka savas dzīves laikā Vailds ne vienmēr spēja saglabāt savu aukstasinību. Privātās dzīves līkloči nesaskanēja ar tā laika morāles normām, kas agri vai vēlu, bet iedragāja arī dižā zobgaļa spēju visā saskatīt iespēju pasmieties.