1892. gada 3. janvārī piedzima viens no pazīstamākajiem britu un arī pasaules fantastikas rakstniekiem Džons Ronalds Tolkīns. Viņa dzīve bija pārāk mierīga, lai uzreiz šķistu interesanta, taču tā sevī slēpa milzīgu radošo potenciālu. Tolkīns, virspusēji spriežot, neizteiksmīgs un bikls, iekšējā pasaulē bija izdomas bagāts sapņotājs. Viņa darbi atnesa slavu jau dzīves laikā, bet lielāko atpazīstamību sasniedza jau pēc nāves.

 

Džons Rolands Tolkīns, protams, šā brīža paaudzēm ir labi zināms no grāmatām un filmām par Hobitu un Gredzenu pavēlnieku. Viņa izdoma ļāva radīt tiešām fantastisku notikumu stāstus, kuri ir tik aizraujoši un reāli, ka galvenais ir neaizmirst – stāsti ir izdoma. Tiem ar realitāti nav nekāda sakara, jo Tolkīna dzīve bija tāda, ka lielāko prieku varēja dot pilnīga izdoma.

Piedzima viens no visu laiku labākajiem fantastikas žanra rakstniekiem 1892. gada 3. janvārī Dienvidāfrikā. Viņa tēvs strādāja britu bankā par reģionālo pārvaldnieku. Ģimene dzīvoja diezgan lielā labklājībā, taču tā tas bija tikai dažus gadus, līdz tēvs nomira no kādas siltām zemēm raksturīgas infekcijas. Gadi, ko ģimene pavadīja Āfrikā, Tolkīnam vajadzēja saskarties ar dažiem satraucošiem notikumiem. Pirmais – viņu mājas dārzā sakoda milzīgs zirneklis, bet otrais – kāda aprūpētāja bija tik lielā sajūsmā par skaisto baltādaino bērnu, ka aiznesa viņu parādīt savai ģimenei. Nav joka lieta „aizņemties” bērnu uz diennakti, nevienam par to nesakot. Tomēr Tolkīns savās atmiņās nekad nerakstīja, ka šādi notikumi būtu atstājuši uz viņa psihi graujošas pēdas. Tāpēc nav pamata uzreiz domāt, ka viņa kāri izdomāt pilnīgi nezināmu pasauli, būtu sekmējušas šādas garīgas traumas.

Pēc tēva nāves ģimene atgriezās Anglijā. Lielas bija Tolkīna mātes grūtības nodrošināt abiem dēliem ikdienu. Tāpēc Tolkīns nonāca skolā, kurā varēja dzīvot kopmītnēs. Zināms, ka jau tīņa gados viņš blēņojās ar savām māsīcām, izdomājot jaunu valodu. Zināms, ka Tolkīns pārņēma šo radinieču ideju un izveidoja vismaz divas paša izdomātas valodas. Tas bija ceļš uz izdomāto pasauli, jo Tolkīns bija tas, kurš noteica lietu kārtību savā izdomātajā pasaulē. Tikmēr reālajā dzīvē viņš sāka studēt filoloģiju un angļu literatūru. Tā kā Tolkīnu ģimene bija vācu ieceļotāju atvases Anglijā, jaunā literāta jājamzirdziņš bija tulkošanas darbi no vācu valodas.

Kad sākās Pirmais pasaules karš, Tolkīns, pretēji sabiedrības noskaņojumam, nemēģināja uz karstām pēdām iestāties armijā un nonākt kara laukā. Viņš tā vietā iestājās universitātē un divus gadus veltīja padziļinātām studijām. Viņa ģimene izskatīja, ka Tolkīns ir gļēvulis un spieda jauno vīrieti iet karā. Beigās viņš paļāvās spiedienam un nonāca frontes līnijā, un cīnījās pie Sommas. Tomēr karš Tolkīnam šķita tik šausmīgi garlaicīgs, ka viņš sāka rakstīt dzejoļus. Tas bija nodoms, kas pavadīja Tolkīnu vēl no universitātes laikiem, jo ar kursa biedriem viņi izveidoja slepenu literātu brālību, kas dzēra tēju un apsprieda klasiķu darbus. Diemžēl liela daļa šo biedru karā aizgāja bojā. Tāpēc Tolkīns no kara atgriezās mājās bēdu sagrauts, turklāt vēl slims no karā piedzīvotajām šausmām.

Pēc kara Tolkīns baudīja ģimenes dzīvi un sāka strādāt par pasniedzēju. Viņa sieva Edīte bija Džona Tolkīna lielākais atbalsts. Viņa bija dažus gadus vecāka par vīru, turklāt abi bija palikuši par bāreņiem salīdzinoši agrā vecumā. Aizbildnis Tolkīnam pat bija liedzis tikties ar Edīti, kamēr viņam neapritēs 21 gads. Šķiet pat nereāli, ka Tolkīns trīs gadus gaidīja šī lieguma beigas un bildināja Edīti, kas jau bija piekritusi precēties ar citu. Tomēr saņēmusi Tolkīna bildinājumu, Edīte nekavējoties pārdomāja. Par to Tolkīns visu mūžu viņai bija pateicīgs, jo kāzu dienā viņam nebija ne naudas, ne māju, ne drošas darba vietas. Abu laulībā piedzima četri bērni, kuriem Tolkīns starp citu zīmēja Ziemassvētku kartiņas, kuras it kā sūta Ziemassvētku vecītis. Ar laiku Tolkīns izveidoja veselu fantastikas žanra stāstu, kurā parādījās elfi, polārlācis un vēl visādas citas būtnes.

Sava mūža nogalē Tolkīns sāka iemantot kulta rakstnieka slavu. Pēc Otrā pasaules kara viņš bija uzrakstījis “Gredzenu pavēlnieku”. Viņa draugi pat izvirzīja Tolkīnu Nobela prēmijai literatūrā. Popularitātes dēļ Tolkīns pat bija spiests pārcelties uz citu pilsētu. Viņa sievai patika, ka Tolkīni kļuva par daļu no inteliģences un saviesīgo pasākumu rīkotājiem. Tikmēr par Tolkīns atzina, ka visjutīgākais deguns nespēj saost glaimus, kad pienāk slava. Tomēr lielāko slavu viņš piedzīvoja pēc savas nāves. Tas gan nemaina būtību, ka viņa izdomātā pasaule bija daļa no Tolkīna reālās dzīves. Edīte nomira dažus gadus pirms Tolkīna un uz viņas kapakmens viņš lika iegravēt Gredzenu pavēlnieka labās elfu karotājas vārdu. Tolkīns dievināja savu sievu un savu izdomāto pasauli. Lai arī viņš nav fantastikas žanra pamatlicējs, tieši Tolkīna dēļ sāka rakstīt, ka viņš ir šī žanra dižākais angļu rakstnieks.