1943. gada augustā par Savienoto Valstu Jūras kājnieku korpusa 214. eskadriļas komandieri kļuva majors Gregorijs Boingtons. Lai gan minētā eskadriļa bija izveidota vairāk nekā pirms gada, tagad tā tika formēta praktiski no jauna no lidotājiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tobrīd nebija citu aviācijas vienību sastāvā. Pats komandieris Boingtons bija nesen atgriezies no Ķīnas, kur cīnījies amerikāņu brīvprātīgo aviācijas vienībā, viņa kontā tobrīd bija jau trīs notriektas japāņu lidmašīnas. Sākumā eskadriļai nebija sava inženiertehniskā personāla, un uz kauju zonu piloti lidoja no citām vienībām lienētos lidaparātos, kuri lielāko tiesu bija diezgan bēdīgā tehniskā stāvoklī. 214. eskadriļas piloti jutās mazliet kā tādi ārlaulības bērni bez īstām mantinieku tiesībām, un sāka dēvēties par "Boingtona bastardiem". Pēc tradīcijas katrai amerikāņu kara aviācijas eskadriļai ir kāds pavārds, kurš tiek lietots arī publiski. Vārds 'bastard' angļu valodā tiek uzskatīts par vulgāru, tāpēc aviācijas preses informācijas virsnieks ieteica izvēlēties stilistiski piedienīgāko "Melnās avis" - "Black Sheep".

Bruņota ar lieliskajiem Vouta aviokompānijas iznīcinātājiem "Korsārs" eskadriļa mēdza iesaistīties gaisa kaujās ar skaitliski pārākiem pretinieka spēkiem un uzvarēt. Boingtons, kuru viņa apakšnieki draudzīgi dēvēja par "Papiņu", rādīja drosmes un prasmes piemēru. Viņš devās lidojumos ar tiem lidaparātiem, kuru tehniskais stāvoklis šķita apšaubāmākais, tomēr gandrīz katrā kaujas uzdevumā notrieca kādu japāņu iznīcinātāju. 1943. gada beigās viņa kontā jau bija 25 iznīcinātas pretinieka lidmašīnas, savukārt visai vienībai tādu jau bija tuvu pie diviem simtiem. 1944. gada 3. janvārī "Melno avju" iznīcinātāji piedalījās reidā pret nozīmīgo Rabaulas kara bāzi japāņu okupētajā Jaungvinejā. Uzbrukuma laikā, kad amerikāņu lidotāji cīnījās pret divkārt lielākiem japāņu spēkiem, majors Boingtons notrieca savu 26. japāni, līdz ar to kļūdams par tobrīd izcilāko asu Savienoto Valstu bruņotajos spēkos. Taču brīdi vēlāk majora paša lidmašīnu notrieca Masadžiro Kavata ar savu Mitsubiši nultā tipa iznīcinātāju. Boingtonam izdevās izlēkt ar izpletni un piezemēties okeānā, kur viņu atrada un sagūstīja japāņu zemūdene. Atlikušos divdesmit kara mēnešus majoram Boingtonam nācās pavadīt karagūstekņu nometnē, kur gan, kā viņš pats atzina, viņa veselība uzlabojās, jo nebija pieejams alkohols, kuru izcilais ass citos apstākļos patērējis visai izcilā daudzumā. Pēc atbrīvošanas Gregorijs Boingtons saņēma apakšpulkveža uzplečus un Goda medaļu - augstāko Savienoto Valstu valdības militāro apbalvojumu. Taču ar to viņa devums "Melno avju" slavas spodrināšanai nebija izsmelts. 1958. gadā iznāca viņa atmiņu grāmata "Blēj, blēj, melno aitiņ!", kura kļuva par pamatu tāda paša nosaukuma televīzijas seriālam pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un padarīja "Melnās avis" par vienu no 2. pasaules kara leģendām.