Kad 1919. gada 3. janvāra agrā rītā pulkvežleitnants Oskars Kalpaks ar dažiem simtiem vīru atkāpās no Rīgas, kurai tuvojās boļševiku karaspēks, jaunās Latvijas Republikas un tās bruņoto spēku stāvoklis šķita teju vai bezcerīgs. Tomēr viņi ticēja un atkāpās kā pēdējie.

Bija agrs 1919. gada 3. janvāra rīts vēl pirms rītausmas, kad Rīgā, Koka tilta galā pulcējās paliela grupa bruņotu vīru. Tie bija latvieši, kuri joprojām palikuši uzticīgi pirms pusotra mēneša proklamētajai Latvijas Republikai un tās Pagaidu valdībai, kuras stāvoklis tobrīd šķita teju vai bezcerīgs. Kad 1918. gada novembrī Vācija kapitulēja Antantes valstīm rietumos, kapitulācijas noteikumi paredzēja, ka vācu armija jāizved no visas okupētās bijušās Krievijas impērijas teritorijas, taču tikai pēc tam, kad to šeit nomainīs Antantes spēki. Tomēr vācieši nevēlējās šo vienošanos pildīt, un pat ja to gribētu valdība Berlīnē, tad no kara nogurušie vācu karavīri vairs nepildīja tās pavēles un pameta austrumu teritorijas.

Jaunajai Latvijas valstij nebija nekādu resursu, lai aizpildītu šo varas vakuumu – no austrumiem uz Latviju virzījās Sarkanā armija, tai skaitā latviešu strēlnieku pulki, kurus dzimtenē sagaidīja kā savējos. Cerības, ka vācieši noturēs Rīgu, bija izplēnējušas līdz ar aizejošo gadu, un 1. janvārī Ulmaņa valdība bija lēmusi evakuēties uz Jelgavu, kurp jau bija pārcēlies vācu štābs un Vācijas pilnvarotais Baltijā Augusts Vinnigs. Tikko veidot sāktie jaunās valsts bruņotie spēki šajā nenoteiktajā situācija sāka irt – nesen mobilizētie lielā skaitā dezertēja, lai pievienotos sarkanajiem vai vienkārši atgrieztos mājās. Atlikušos ap savu Cēsu brīvprātīgo rotu bija sapulcinājis pulkvežleitnants Kalpaks, un tagad viņi kā pēdējie atkāpās uz rietumiem.

Pilsēta visapkārt grima tumsā. Pa brīdim skanēja šāvieni, dažas lodes aizspindza diezgan tuvu. Kas bija šāvēji? Varbūt lielinieku aģitācijas sakūdītie, bet drīzāk gan vienkārši attiecīga kontingenta ļaudis, kuri bija tikuši pie ieročiem un izmantoja brīdi, kad viena vara jau bija prom, bet cita vēl nebija ieradusies. Un tikt pie ieročiem pēc divu impēriju armiju sabrukuma Rīgā toreiz bija visai viegli. Jebkurā gadījumā, tie, kas tagad Rīgā šaudījās, bija šīs nelielās latviešu vienības karavīru nākamie līdzpilsoņi. Viņu bērni, droši vien, pēc kādiem desmit gadiem skolas mācību grāmatās lasīs par kalpakiešiem kā par savas tautas varoņiem, kuri, būdami maz skaitā, tomēr palika stipri garā arī tad, kad viss jau šķita zaudēts. Taču tobrīd rīdzinieki pavadīja savus nākamos varoņus, teju burtiski tēmēdami viņiem mugurā.

Situācija Jelgavā uz brīdi šķita cerīgāka. Studentu rota, ieradusies pilsētā jau 2. janvārī līdz ar Pagaidu valdību, braši maršēja pa ielām, dziedot latviešu tautasdziesmas. Dažs jelgavnieks, sevišķi jau vācietis, droši vien satrūkās. Krievu armijas puskažociņi un kaskas, latviešu dziesmas – varbūt Jelgavā jau ienāk sarkanie?! Nē – līdz tam vēl bija atlikušas pāris dienas. Taču Vinnigs paziņoja Ulmanim, ka arī Jelgavu noturēt neizdosies, un piesolīja Latvijas Pagaidu valdībai vilciena sastāvu evakuācijai uz Liepāju 6. janvārī. Tomēr pēdējā brīdī kļuva zināms, ka vācieši pilsētu atstāj jau piektajā. Tā vien šķita, ka viņi ar nolūku pamet latviešu valdību lieliniekiem. Pēdējā brīdī Ulmaņa ministriem un daļai Studentu rotas izdevās burtiski iespraukties pēdējā vācu ešelona vagonā. Tikmēr pulkvežleitnants Oskars Kalpaks 1919. gada 5. janvārī apvienoja pārējās latviešu vienības 1. atsevišķajā latviešu bataljonā. Arī no Jelgavas kalpakieši atkāpās pēdējie.