987. gadā Nionā par franku karali tika kronēts Hugo Kapets, dibinot Kapetingu dinastiju. Tās turpinātāji – karaļi no Valuā un Burbonu dzimtām – valdīja Francijā līdz pat Lielajai Franču revolūcijai 18. gs. nogalē, veidojot vienu no ietekmīgākajām Eiropas un pasaules lielvalstīm – Franciju.

„Kronējiet šo hercogu! Viņš ir izcilākais savos darbos, savā cēlumā, savos spēkos. Troni neiegūst mantošanas tiesību dēļ; tajā būtu jākāpj tikai tādam, kurš izceļas ne vien ar savu augsto dzimumu, bet arī ar gara krietnumu.” Tā Reimsas arhibīskaps Gerberts no Orijakas uzrunāja Franku karalistes augstmaņus, aicinādams viņus ievēlēt par savu karali Hugo Kapetu, – un tika uzklausīts. Tā kunga 987. gada 3. jūlijā tobrīd 47 gadus vecais Hugo tika kronēts par Franku karali Nionas pilsētā. Ar viņu sākās Kapetingu dinastija, kurai bija lemts gadsimtiem ilgi valdīt franku zemēs, pamazām veidojot no tām vienotu un diženu valsti – Franciju.

Tituls, kuru Hugo ieguva, kāpjot tronī, bija rex Francorum – Franku ķēniņš. Par Francijas karaļiem Kapetingi sāka dēvēties tikai pēc vairāk nekā 300 gadiem – 14. gadsimta sākumā. Un Hugo laikā jau nekādas Francijas arī nebija – karaļa vara sniedzās ne tālāk par viņa domēni, kas aptvēra kādus tūkstoš kvadrātkilometrus ap Parīzi. Ārpus šīs teritorijas franku valdniekam bija pat bīstami uzturēties, jo kāds no varenajiem vasaļiem varēja pat sadomāt savu lēņu kungu sagūstīt, lai izspiestu kādas privilēģijas, izpirkuma naudu vai, sliktākajā gadījumā, atbrīvotos no sava valdnieka pavisam un pats mēģinātu iesēsties tronī. Varenie grāfi pilnīgi neatkarīgi rīkojās katrs savā teritorijā, pieņēma paši savus likumus, karaļvalstī tobrīd bija apgrozībā 150 dažādas naudas vienības un tika runāts divpadsmit diezgan atšķirīgās valodās. Nepavisam nebija skaidrs, vai ar Franku karalisti nenotiks tas pats, kas ar vācu zemēm, kuras cēli dēvējās par Svēto Romas impēriju. Vācu ķeizaru reālā vara gadsimtu gaitā arvien mazinājās, līdz valsts saira daudzās lielākās un mazākās praktiski neatkarīgās vienībās. Ja ar Franciju būtu noticis tāpat, mēs varam tikai minēt, kāda šodien izskatītos Eiropa. Stipras un vienotas, spēcīgu monarhu vadītas Francijas pastāvēšana būtiski ietekmēja politisko klimatu arī visā mūsu pasaules daļā. Un tas, ka šāda Francija izveidojās, lielāko tiesu ir Hugo Kapeta pēcnācēju nopelns.

Hugo Kapeta tiešie pēcnācēji – Kapetingu karaļi – valdīja Francijā līdz 14. gadsimta beigām, kad dinastija izbeidzās pēcnācēju trūkuma dēļ pa vīriešu līniju. Tā dēvētais Saliešu likums, kas bija spēkā jau kopš agrajiem viduslaikiem, noteica franku karaļa troņa mantošanu tikai no valdnieka vīriešu kārtas pēcnācējiem dzimušiem mantiniekiem. Atbilstoši šiem noteikumiem par nākamajiem Francijas karaļiem kļuva Kapetingu dinastijas sānu līnijas pārstāvji no Valuā dzimtas. Tomēr arī nākamie Francijas troņa mantinieki – gan Valuā, gan viņiem sekojušie Burboni – bija Kapetingu līnijas turpinātāji, un visos šais gadsimtos Francijas karaļi allaž valkāja arī titulu Senior Capet.

Izšķirošo triecienu Hugo Kapeta mantinieku varai Francijā deva revolūciju laikmets. Lielā Franču revolūcija vispirms atņēma karalim Luijam XVI viņa troni un titulus, sākdama dēvēt gāzto monarhu vienkārši par „pilsoni Kapē”, un galu galā lēma viņam nāvi uz ešafota. Pēc Napoleona sakāves Burboni gan vēl atgriezās Francijas tronī, taču šie pēdējie vecās monarhijas pārstāvji vairs nespēja atjaunot savu senču varas kādreizējo diženumu. Pēdējais Hugo Kapeta pēcnācējs bija karalis Luijs-Filips, kurš gan valkāja tikai Franču karaļa, ne Francijas karaļa titulu, un bieži tika dēvēts par „pilsonisko karali”. 1848. gadā izcēlās kārtējā revolūcija, un lai gan stāvoklis nebija bezcerīgs, Luijs-Filips atsacījās no troņa un steigšus pameta Franciju. Pēdējais Hugo Kapeta mantinieks bēga uz Angliju, šī brauciena laikā dēvēdamies vienkārši par misteru Smitu.