1968. gada 3. jūnijā Ņujorkā rakstniece Valērija Solanasa smagi sašāva popārta mākslas korifeju Endiju Vorholu. Viņas rīcības motīvi joprojām ir neskaidri – tā varēja būt psihiska slimība, idejiska pārliecība vai slimīgas alkas pēc ievērības.

1962. gadā nesen uzlēkusī popārta zvaigzne Endijs Vorhols Manhetenā iekārtoja leģendāro The Factory – „Fabriku”, savu radošo studiju. Šeit, sudraba toņos krāsotajās sienās, meistara līdzstrādnieki iemiesoja viņa šedevrus sietspiedes un litogrāfijas tehnikā, te tika uzņemtas viņa alternatīvā kino lentes, te visu laiku kūsāja avangarda mākslas process un spilgta bohēma, kuras neatņemama sastāvdaļa bija arī seksuālas vaļības un amfetamīns. Vorhols ap sevi pulcēja dažāda talanta un ambīciju līmeņa domubiedrus, kuri ar viņa līdzdalību realizējās dažādos žanros. Tandēmā ar režisoru Polu Morrisiju tapa filmas; meistars ņēma savā paspārnē rokgrupu The Velvet Underground, kurā savu mūziķu karjeru uzsāka Lū Rīds un Džons Keils. Pastāvīgi viesi „Fabrikā” bija arī mūziķi Bobs Dilans un Miks Džegers, rakstnieks Trumens Kapote; pa laikam iegriezās arī dzejnieks Alens Ginsbergs un sirreālisma metrs Salvadors Dalī. Un šeit – „Fabrikā” – Endijam Vorholam nācās piedzīvot arī, domājams, dramatiskāko epizodi savā mūžā. 1968. gada 3. jūnijā viņu te smagi sašāva rakstniece Valērija Solanasa.

1967. gadā Solanasa piedāvāja viņam iestudēšanai savu lugu, kuras nosaukumu varētu tulkot kā „Tev pakaļā”. Kā daudzus gadus vēlāk izteicās Vorhols, luga esot tik pornogrāfiska, ka viņš noturējis šo piedāvājumu par policijas organizētu provokāciju. Kad vēlāk Solanasa viņam zvanījusi, Vorhols teicis, ka manuskriptu esot nozaudējis, un kā kompensāciju piedāvājis nofilmēties savā filmā „Es, vīrietis”. Solanasa piedāvājumu pieņēmusi. Ap to pašu laiku viņa par pašas līdzekļiem publicēja vēl vienu savu tekstu – „Organizācijas SCUM manifestu”. Tajā autore postulē, ka vīriešu pārvaldītā pasaule ir nonākusi līdz sabrukumam, un sievietēm neatliekot nekas cits, kā likvidēt vīriešu dzimumu kā parādību. Daudzi šo sacerējumu uzskata par satīru, taču ir arī autori, kuri to uzlūko kā programmatisku radikālā feminisma traktātu.

Pirms pāris gadiem iznākušajā Solanasas biogrāfijā tās autore Brienna Fahsa pārstāsta producentes Margo Feidenas atmiņas. 1968. gada 3. jūnijā Solanasa vairākas stundas nesekmīgi mēģinājusi piedabūt producenti iestudēt viņas lugu, un sarunas finālā izvilkusi pistoli un paziņojusi: „Jūs to iestudēsiet gan, jo es nošaušu Endiju Vorholu, un tad es būšu slavena, un arī luga būs slavena, un jūs to iestudēsiet.” Kad pāris stundas vēlāk Endijs Vorhols ieradies „Fabrikā”, Solanasa viņu sagaidījusi liftā, abi ienākuši darbnīcas telpā, un pēc brīža, kad Vorhols runājis pa telefonu, Solanasa izvilkusi no papīra maisiņa savu 32. kalibra šaujamo un raidījusi uz viņu trīs lodes – pirmās divus garām, bet trešā ietriecās sānos, traumēja abas plaušas, liesu, kuņģi, aknas un barības vadu. Vēl uzbrucēja iešāva kājā mākslas kritiķim Mario Amaijam, un tad pameta telpas, atstādama uz galda savu papīra maisiņu, kurā bija viņas adrešu grāmatiņa un viena higiēniskā pakete. Maisiņa saturā daži saskata apliecinājumu, ka noziegums veikts kā apzināta politiski estētiska akcija.

Endijs Vorhols izdzīvoja un izārstējās, taču, kā liecina laikabiedri, sašaušana atstājusi neatgriezenisku iespaidu uz viņa nervu sistēmu un dzīves izjūtu. Valērijai Solanasai tika diagnosticēta paranoiskā šizofrēnija; cietumā un psihiatriskajā klīnikā viņa pavadīja trīs gadus. Ja viņas mērķis bija gūt ievērību, tad tas izdevās – Endija Vorhola slepkavības mēģinājums padarījis Valēriju Solanasu par vairāku filmu, skatuves darbu, daiļliteratūras un dokumentālu grāmatu varoni.