2000. gada 3. maijā Rīgas Rātslaukumā svinīgi tiek uzstādīta vēsturiskās Rolanda statujas kopija.

Ziemeļvācijas viduslaiku pilsētu tirgus laukumos un Rātslaukumos tradicionāli novietoja bruņinieka Rolanda statujas. To sākotnējā izcelsme un nozīme nav īsti skaidra. Daļa pētnieku saista tās ar franku karaļa Kārļa Lielā drošsirdīgo bruņinieku Rolandu.

Rīgas vēsturē Rolanda statuja pieminēta jau 15.gadsimta pirmajā pusē, kad kokgriezējam Jākobam Rīgas rāte liek izgatavot jaunu skulptūru agrākās vietā. Vēsture stāsta, ka 772. gadā franku karalis Kārlis Lielais (747 – 814), uzsākot vairāk nekā 30 gadu ilgu karu pret sakšiem, par savu pulku karavadoni iecēla māsasdēlu Rolandu. Pakļautajās zemēs Rolands ceļ skolas, baznīcas, izdod stingrus un taisnīgus likumus, protams, iekarotāju interesēs.

Kad kaujā pret baskiem 778. g. Rolands krīt, Kārlis Lielais iekarotajās zemēs ar likumu liek turēt svētu Rolanda piemiņu. Rolands tiek uzskatīts par taisnīga soda spriedēju, apsūdzēto aizstāvi un tiesas lēmuma taisnīgu izpildītāju. Viņš arī simbolizē pilsētas tiesu varu, pilsētas neatkarību un brīvību, kā arī tirgus drošību. Tādēļ viņa statuja tiek novietota tirgus laukumā, pretī rātsnamam vai ģildei.

Pašlaik Rātslaukumā uzstādītās Rolanda statujas rašanās saistīta ar notikumiem 19. gs. beigās. 1894. gadā uzliesmojot holēras epidēmijai, Rīgā saasinājās jautājums par iedzīvotāju apgādi ar svaigu dzeramo ūdeni. Tādēļ laikā no 1895. līdz 1897. gadam pilsētas valde ierīkoja vairākas jaunas artēziskās akas, arī – Rātslaukumā. Atjaunojot seno viduslaiku tradīciju, virs tās nolēma uzstādīt Rolanda statuju, kuras izgatavošanai rīdzinieki saziedoja 2800 Krievijas rubļus.

Metu statujai ir zīmējis arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Johans Kārlis Neimans, bet pašu figūru 1896.gadā akmenī izkalis Rīgā ieceļojušais tēlnieks Augusts Folcs.

Pret Rātsnamu pavērstā 6,3 metrus augstā Rolanda statuja bija veidota tradicionāli – labajā rokā viņš turēja paceltu zobenu, kreiso atbalstīja uz vairoga ar Rīgas ģerboni. Pašas skulptūras un tās pamatnes izgatavošanai bija izmantots pelēks un smalkgraudains Silēzijas smilšakmens. Četrskaldņu pamatnes stūros bija ievietotas četras nelielas kolonnas no tumša Somijas granīta.

Pirmā pasaules kara laikā skulptūra tika evakuēta uz Krieviju., taču 1924. gada 24. martā to atveda atpakaļ un uzstādīja vecajā vietā. Līdz pat Otrā pasaules kara beigām Rolanda statuju bija pieņemts uzskatīt par pilsētas ģeogrāfisko centru.

Otrais pasaules karš piemineklī atstāja ložu pēdas. Bet 1945. gadā padomju varas iestādes lika statuju nogāzt un iznīcināt tās postamentu. Tā rezultātā statuji salauza un pazuda vairākas detaļas - zobens, kreisā roka.

To, kas palika pārī no statujas, novietoja Sv. Pētera baznīcā, kur tā atrodas vēl šobrīd. 1970. gadā igauņu tēlniece Marija Ehelaide to daļēji restaurēja. 1999. gada 9. decembrī, iesvētot Melngalvju namu un Rātslaukumu, uz jauna postamenta atkal uzstādīja Rolanda skulptūras oriģinālu, kuru 2000. gada 3. maijā nomainīja ar skulptūras kopiju. To izgatavoja tēlnieks Edvīns Krūmiņš.

2001. gadā artēzisko aku, kas tāpat kā agrāk atradās postamentā, pieslēdza Rīgas ūdensvadam.