3. marts. Turcijā pieņem lēmumu par kalifāta pastāvēšanas beigām

Kalifāts – visus musulmaņus vienojoša garīga un laicīga valdnieka, kalifa, vara – pastāvēja teju kopš islāma pirmsākumiem. Kopš 16. gs. sākuma kalifu statuss piekrita turku Osmaņu sultāniem, bet drīz pēc Turcijas pārtapšanas republikā tas beidza savu pastāvēšanu. Attiecīgu lēmumu Turcijas Nacionālā asambleja pieņēma 1924. gada 3. martā.

Islāmā, atšķirībā no kristietības, nepastāv laicīgās un garīgās varas šķīruma koncepts. Gluži tāpat, kā pravietis Muhameds bija gan garīgais līderis un skolotājs, gan savu sekotāju vadonis un pavēlnieks, tā arī viņa pēcnācējiem bija jāapvieno abas šīs misijas. Tādā priekšstatā balstījās izpratne par kalifu, Muhameda varas turpinātāju un visu musulmaņu valdnieku, un viņa valsti – kalifātu. Kalifāts radās 7. gs. un pastāvēja līdz pat pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Tā beigas noteica Turcijas Republikas Nacionālās asamblejas lēmums par kalifāta likvidāciju 1924. gada 3. martā.

Kalifi, kuri patiešām valdīja pār visu toreizējo musulmaņu pasauli, pastāvēja islāma pirmajos gadsimtos. Taču jau trešā kalifu dinastija – Abāsīdi, kuri nāca pie varas 750. gadā, vairs nekontrolēja visas islāmticīgās zemes. Viduslaikos paralēli Abāsīdu kalifātam pastāvēja vēl vairāki citi, savukārt Abāsīdu reālā varas sfēra rāvās arvien mazāka ap viņu galvaspilsētu Bagdādi. Tomēr arī faktiski neatkarīgie valdnieki Tuvajos Austrumos turpināja atzīt Bagdādes kalifu nominālo virsvaldību un garīgo autoritāti. Šī situācija saglabājās arī pēc tam, kad 13. gs. vidū Bagdādi izpostīja mongoļu karaspēks, un Abāsīdu kalifi atrada patvērumu Ēģiptes sultānu paspārnē Kairā. Savu statusu viņi zaudēja tikai 1517. gadā, kad Ēģipti iekaroja Osmaņu turku karaspēks.

Cik var spriest no ticamām vēstures ziņām, nekāda oficiāla kalifa varas un statusa nodošana no pēdējā Abāsīdu kalifa al-Mutavakkila Osmaņu sultānam Selimam I nav notikusi. Turku sultāni nav lietojuši kalifa titulu oficiālos dokumentos līdz pat 18. gs. otrajai pusei. Tiesa, tā kā līdz ar Ēģiptes sultanātu Osmaņu varā nonāca arī islāma sākotnes svētvietas Mekā un Medinā, viņus uzlūkoja par faktiskajiem Muhameda ticības aizstāvjiem. Pirmoreiz apritē Osmaņu kalifa tituls parādījās 1774. gadā, Kučuk-Kainardžas līgumā starp Turciju un Krieviju. Ar šo līgumu Krievijas valdījumā nonāca vairākas teritorijas, kurās dzīvoja arī musulmaņi, un sultānam kalifa statusā tika piešķirtas tiesības aizstāvēt viņu intereses. Apmaiņā Krievijas imperators ieguva sultānu pakļautībā dzīvojošo pareizticīgo aizstāvja tiesības.

Nākamajos gadsimtos Osmaņu sultāni vairakkārt izmantoja savu kalifa statusu un autoritāti kā diplomātisku instrumentu. Pirmā pasaules kara priekšvakarā skaitliski lielākā musulmaņu kopiena joprojām bija Osmaņu sultāna pavalstnieki. Taču karš nesa sagrāvi impērijai, un Turcijas Republikai, kura tapa uz tās drupām, kalifāts bija lieks. Tikai šīs institūcijas lielā popularitāte turku tautā atturēja dižo reformatoru, pirmo republikas prezidentu Kemalu Ataturuku no tās tūlītējas senā institūta likvidēšanas, un Osmaņu kroņprincim Abdulmedžidam II 1922. gadā vēl bija ļauts pārņemt kalifa titulu. Visā islāma pasaulē pieņēmās spēkā diskusijas par to, vai kalifs, kuram laupīta praktiski jebkāda vara un, tātad, arī iespējas ietekmēt pasaules musulmaņu situāciju, vispār atbilst kalifāta idejai. 1924. gadā divi indiešu musulmaņu līderi nosūtīja vēstuli ar aicinājumu saglabāt kalifātu Turcijas premjerministram Ismetam Ieneni. To Turcijas Republika uztvēra kā iejaukšanos savās iekšējās lietās un nacionālās drošības apdraudējumu, un sekoja minētais lēmums par kalifāta likvidēšanu. Vairākas konferences, kas sapulcējās starpkaru periodā ar mērķi atjaunot kalifātu kā starptautisku institūciju, beidzās bez panākumiem.