1957. gada 3. novembrī kosmosā nonāca pirmā cilvēku sūtītā dzīvā būtne – padomju mākslīgais pavadonis nogādāja Zemes orbītā kranča kucīti Laiku. Sunim šis eksperiments maksāja dzīvību, zinātnei ieguvumi bija apšaubāmi, toties padomju propagandai – lielisks temats Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 40. gadadienā.

Bērnībā kā daudzi mani vienaudži arī es kolekcionēju pastmarkas. Par nopietnu hobiju tas tā arī nekļuva, taču atceros, ka mūsu – nepieredzējušo un ne sevišķi nopietno kolekcionāru aprindās – dažas pastmarkas bija sevišķi prestižās. Tam nebija sakara ar šo marku filatēlisko vērtību, bet gan drīzāk ar tēmu. Un visai augstu šajā neoficiālajā topā bija padomju un citu sociālisma zemju pastmarkas ar padomju suņiem kosmonautiem. Šķiet, ka arī manā kolekcijā bija marka ar visuma tālēs traucošu raķeti un šuneli noļukušām ausīm. Šis šunelis bija slavenā Laika – nenoteiktas izcelsmes kucīte, kuru padomju kosmosa kuģis „Sputņik 2” aizrāva kosmosā 1957. gada 3. novembrī.

1957. gada rudenī Padomju Savienība gatavojās atzīmēt Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas, respektīvi boļševiku 1917. gada apvērsuma 40. gadadienu. Padomju līderis Ņikita Hruščovs uzstāja, ka gadadienas sakarā padomju zinātnei un tehnoloģijai atkal jādemonstrē savs pārākums, proti, jāpalaiž orbītā ap zemi nu jau otrais sputņiks – mākslīgais zemes pavadonis. Pie kam tas nedrīkstēja būt parasts sputņiks – tam vajadzēja turpināt ažiotāžu, kuru bija izraisījusi pirmā „sputņika” palaišana tikai mēnesi iepriekš.

Nākamais lielais pakāpiens pēc pavadoņa palaišanas vispār būtu – nosūtīt orbītā pavadoni ar pasažieri. Par cilvēka sūtīšanu vēl nebija runa kaut vai tāpēc, ka nebija līdz galam izstrādāta tehnoloģija viņa nogādāšanai atpakaļ uz Zemes. Citādi būtu ar suni. Suņa dzīvība tomēr tika daudz zemāk vērtēta. Jau kopš gadsimta vidus padomju pētnieki bija eksperimentējuši ar suņiem, sūtīdami viņus suborbiotālos lidojumos. Šiem eksperimentiem izmantoja Maskavā atrastus klaiņojošus suņus, jo, kā sprieda zinātnieki, šos dzīvniekus jau viņu dzīve un liktenis bija norūdījuši pret stresu un ekstremāliem apstākļiem. Pie šīs likteņa biedru kompānijas piederēja arī kucīte Laika – Maskavas krančelis, nācis šai pasaulē tā ap 1954. gadu. Tagad, gluži kā Mihaila Bulgakova garstāsta varonim, šim sunim bija lemts no Maskavas pavārtes startēt straujam lēcienam pasaules progresa attīstībā.

„Sputņik 2” bija sasteigts projekts. Tehnoloģijas nebija līdz galam izstrādātas. Tomēr gadadiena spieda, vadonis uzstāja, un Laikas lidojumam bija jānotiek. Jau no paša sākuma suns tika lemts bojāejai kosmosā, jo atgriešanās nebija paredzēta. Zinātnieki plānoja, ka apmēram septītajā lidojuma dienā automātiska sistēma iebaros dzīvniekam saindētu ēdienu. Tomēr tas izrādījās laiki – Laika kosmosā nodzīvoja tikai kādas septiņas stundas. Tad suņa sirds pārstāja pukstēt – no stresa kombinācijā ar pārkaršanu, jo izgāja no ierindas dzesēšanas ierīce un temperatūra gaisa kuģī bija pastāvīgi ne mazāka par 40ºC. Padomju propaganda ilgi neatzina, ka suņa lidojums noslēdzies tik ātri. Tika stāstīts, ka viss noritējis pēc plāna. Sevišķi centās neatzīt stresu kā galveno dzīvnieka nāves iemeslu. Šur tu pasaulē dzīvnieku aizstāvji gan protestēja, taču arī ārpus Padomju Savienības valdošais viedoklis bija, ka Laikas dzīvību bijis vērts ziedot uz progresa altāra. Tikai četrdesmit gadus pēc Laikas lidojuma viens no eksperimenta dalībniekiem Oļegs Gazenko atzina: „Darbs ar dzīvniekiem ir ciešanu avots mums visiem. Viņi taču mums bija kā bērni, kaut nerunāja. Jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk es to nožēloju. Mums tā nevajadzēja darīt… Šī misija nedeva mums tik daudz zināšanu, lai tās būtu suņa dzīvības vērtas.”