Šodien paiet 150 gadi, kopš 1867. gada 3. oktobrī dzimis viens no spilgtākajiem latviešu dzejniekiem, jaunu ceļu gājējs mūsu literatūrā – Eduards Veidenbaums.

„Viss ir joks, par visu smejies!”

„Kā gulbji balti padebeši iet…”

„Mosties, mosties reiz, svabadais gars!”

„Iedzer brāli, ātrām kājām mūža dienas projām skrien!”

Nav daudz latviešu dzejnieku, kuriem piederētu tāds daudzums hrestomātisku rindu, un, domājams, neviena cita, kuram šādu rindu proporcija pret kopējo literāro mantojumu būtu tik augsta kā Eduardam Veidenbaumam. Savā negarajā mūžā šis tieslietu students paguva radīt nepilnu simtu dzejoļu, no kuriem viņa dzīves laikā nekas netika publicēts. Taču dzeja, kuru laikabiedri iepazina vien pēc autora aiziešanas mūžībā, bija ne tikai negaidīti novatoriska sava laika latviešu literatūras kopainai, bet saglabājusi savu estētisko iedarbīgumu arī šodien, kad atzīmējam jau 150. gadadienu kopš Eduarda Veidenbauma dzimšanas. Viņš nācis pasaulē Priekuļu pagasta Glāzniekos, saimnieku Jēkaba un Mārietas Veidenbaumu ģimenē 1867. gada 21. septembrī pēc vecā jeb 3. oktobrī pēc jaunā stila.

No vienas puses, Eduarda Veidenbauma dzīves ceļš ir savam laikam tipisks: latviešu zemniekiem tolaik joprojām bija kuplas ģimenes, dzimtas īpašumu un saimnieka godu mantoja vecākais dēls; šajā gadījumā tas bija Eduarda brālis Kārlis Veidenbaums. Jaunākos dēlus vecāki centās pēc iespējas skolot, tā nodrošinot viņu nākotni. Par laimi Veidenbaumi, kuru dzimta jau paaudzi iepriekš kā viena no pirmajām Vidzemē bija iepirkusi mājas īpašumā, bija gana turīgi, lai Eduards varētu tikt ne vien apriņķa skolā un ģimnāzijā Rīgā, bet arī Tērbatas universitātē. Tiesa, tik liela šī rocība arī nebija, lai jauneklim nodrošinātu bezrūpīgu eksistenci. Nācās taupīt gan uz pārtikas, gan apģērba rēķina, kas, savienojumā ar neizbēgamo stresu, dragāja jaunā cilvēka veselību. Tā nu dilonis – laikmeta „standartdiagnoze” – aprāva dzejnieka mūžu 24 gadu vecumā. Taču šī pāragrā aiziešana tikai vēl grodāk izceļ Veidenbauma personības neordināro mērogu, kas īsajā mūžā ļāva iemīt tik paliekamas pēdas latviešu literatūrā. Viņa literārie paraugi meklējami nevis tobrīd vēl ļoti pieticīgajā latviešu dzejas ainavā, bet gan pasaules literatūras virsotnēs – Horācijs, Šillers, Heine. Viņš ir pirmais mūsu dzejā, kurš neizjuta vajadzību savas dzejas patosu „pa tiešo” pieslēgt kādam no lielajiem idejiskajiem un estētiskajiem ģeneratoriem: Bībelei, Apgaismības dižgariem, pat ne tautas gara mantu pūram. Pirmais, kura poētiskās domas fokusā ir suverēna, pašvērtīga indivīda konfrontācija ar īstenību. Pirmais, kurš tik būtiski tver dzīvības, nāves un dzīves jēgas jautājumus, tik drosmīgi izgaismo sociālās un ētiskās vainas, par kurām tolaik literatūra runāja pusbalsī, cariskā režīma policejiskuma un sabiedrības konvenciju dēļ. Arī, triviālākām tēmām pievērsies, Veidenbaums saglabā poētiskās redzes asumu, valdzinošu pašironiju un īstumu. Tāpēc viņa tekstus, tāpat kā pirms simts gadiem, arī šodien zina no galvas, atdarina pirmajos poētiskajos mēģinājumos un komponē.