1945. gada 30. aprīlī noslēdzas viena no 20. gadsimta biedējošākā cilvēka dzīves stāsts. Berlīnē, zem deviņu metru lielas aizsardzības sienas, pašnāvību izdara Ādolfs Hitlers. Kopā ar nu jau sievu Evu Braunu, abus divus sadedzinās, lai Sarkanajai armijai netiktu vērtīgs eksponāts – miris nacistu vadonis.

1945. gada 30. aprīlī, ap pulksten trijiem pēcpusdienā Sarkanās armijas karavīri iekļūst Reiha kancelejas 1. stāvā. Tajā pašā laikā netālu no kancelejas zem zemes bunkurā atskan pistoles šāviens. Sarkanās armijas karavīri vēl nenojauš, ka viņu ienaidnieks numur viens, tikko ir izdarījis pašnāvību.

Ādolfs Hitlers pēdējo reizi virszemē parādījās 20. aprīlī. Viņš bija pagalam saguris un morāli izmocīts. Hitlers vēl pēdējo reizi veltīja uzmundrinājuma vārdus savas armijas puišeļu vienībām, jo pieaugušie galvenokārt bija krituši kara laukā vai ielenkti citās Vācijas pusēs. Skaidrs bija, ka tūkstošgades Reihs grūst un pašā pagrabā bojā jāiet arī idejas galvenajam autoram Hitleram.

Apstākļi bunkurā aprīlī bija drausmīgi. Kad tika pārrauta elektrības padeve, slikti darbojās bunkura ventilācija un valdīja milzīga paranoja. Hitlers lika visu laiku analizēt gāzes sastāvu bunkura telpās, jo baidījās, ka Sarkanarmiešu specvienības centīsies viņu iemidzināt un nolaupīt. Fīreram bija bail, ka krievi viņu izrādīs kā tādu pērtiķi Maskavas zooloģiskajā dārzā vai arī vadās pa Padomju Savienības galvaspilsētas ielām, ieslēgtu būrī.

30.aprīlī ap pulksten 14 Hitlers kopā ar Evu Braunu un sekretārēm paēda pēdējās pusdienas. Pirms pāris dienām viņi vija kļuvuši par laulātu pāri, lai nāve varētu doties kā vīrs un sieva. Apbrīnojama ir Evas Braunas uzdrošināšanās atgriezties Berlīnē. Viņai bija iespēja mukt no Vācijas, tomēr 33 gadus vecā sieviete izvēlējās pavadīt pēdējos mirkļus kopā ar topošo vīru.

Pēc pusdienām Hitleru pāris atvadījās no bunkura personāla. Sekretāres izplūda asarās, pēdējos norādījumus saņēma adjutanti, bet pēdējie skati tika veltīti Martinam Bormanam un arī Gebelsu ģimenei. Piecpadsmit minūtes pāri trijiem pēcpusdienā Hitlera kabinetā atskanēja pistoles šāviens. Istabā iegāja Hitlera sulainis Heincs Linge, kurš atminējās, ka uzreiz sajuta spēcīgu mandeļu smaržu. Tā ir raksturīga ciānkālijam, ļoti spēcīgai indei, kuru iecienīja augstākstāvošie nacisti. Jo ampulas pārkošana teju uzreiz garantēja nāvi.

Hitlers nebija pārliecināts par cinakālija iedarbību, tāpēc pirms nāves vēl atdeva pēdējo pavēli savam sulainim, kuram acīmredzami bija jāveic kontrolšāviens fīrera galvā. Pēc tam abu līķus iznesa Reiha kancelejas dārzā un sadedzināja, jo nedrīkstēja pieļaut, ka kaut viens mirstīgo atlieku fragments nonāktu pretinieku rokās.

Staļins tikmēr bija devis saviem izlūkiem uzdevumu par katru cenu dabūt rokā Hitleru. Viņiem tas neizdevās. Taču viņi uzgāja fīrera atliekas, kuras vēlāk noglabāja un pārveda uz Maskavu. Taisnības labad gan jāsaka, ka pārveda tikai galvaskausa un žokļa fragmentu. ASV zinātnieki piekļuva galvaskausam un veica DNS analīzes, kuras it kā atspēkoja apgalvojumu, ka tas būtu Hitlera kaulu fragments.

Jebkurā gadījumā leģendas, ka nacistu fīrers tomēr aizmuka no sagrautās Berlīnes vēl joprojām ir aktuālas. Kāds atceras, ka viņam ļoti līdzīgs cilvēks ar slepenu zemūdeni uzradies Urugvajā vai Argentīnā, vai arī spekulēja, ka Hitlers paspēja izveidot sarežģītu bunkuru labirintu zemeslodes polos. Nemainīgs ir fakts, ka Hitlers oficiāli nav miris, jo miršanas apliecību nebija kam izsniegt. Tātad oficiāli viņš skaitījās bezvēsts pazudis. Pats fīrers gan pirms nāves atzina, ka viņš nav spējīgs bēguļot pa mežiem. Labāk nāve, nekā dzīve ar sagrautiem ideāliem par āriešu rases pārākumu. Turklāt jāņem vērā arī aculiecinieku stāstītais, ka reiz tik harizmātiskais līderis bija novājējis, psiholoģiski sagrauts un teju paralizēts. Doma par viņa aizmukšanu nešķiet ticama, jo Hitlers to vienkārši fiziski nevarēja.