1703.gada 30.janvārī Japānā feodālā valdnieka Asano samuraji atriebj sava valdnieka nāvi. Atriebību plāno vairāk nekā gadu un 47 bez valdnieka palikušie samuraji kļūst par nacionālajiem varoņiem. Viņu stāstu plašāk pazīst kā 47 roninu stāstu, kas iedvesmoja ne tikai filmu industriju, bet arī lielāko daļu Japānas sabiedrības.

Stāsts par 47 roniniem ir stāsts par atriebību, tāpēc to bieži pazīst arī kā 47 roninu vendetas stāstu. Ronini japāņu sabiedrībā bija samuraji, kuri palikuši bez sava saimnieka – feodālā kunga. Pārtapt no samuraja par roninu bija viens no lielākajiem negodiem, jo tas nozīmēja, ka samuraji kalpojuši necienījamam saimniekam. Līdz ar to, necieņa tika piemērota pašiem samurajiem. 47 ronini, kas veica atriebību bija Asano klana karavīri. Tieši viņu kungu – Asano Takumi, kurš bija Ako provinces vietvaldis, piespieda izdarīt pašnāvību korumpēts Japānas valstsvīrs. Japāna bija ārkārtīgi tradicionāla sabiedrība, kurā lielākais uzsvars tika likts uz goda jautājumiem un samuraju kodeksa ievērošanu.

Iemesls Asano atriebībai meklējams 1701.gadā, kad Edo pilī ieradās imperatora sūtņi. Ako un Tsuvano provinču valdniekiem bija jānodrošina sūtņu apsardze un uzņemšana, tāpēc viņus instruēt augsto viesu sagaidīšanai ieradās korumpēts politiķis ar nelāgu slavu Kira Jošinaka. Viņš izpelnījās milzīgas abu vietvalžu dusmas, jo Asano no Ako provinces un Kamei no Tsuvano šogunāta bija pārliecināti samuraji. Viņiem nebija saprotama liekulība un dārga apdāvināšana, kā tas bija pieņemts imperatoram tuvākajās aprindās.

Zināms, ka augstais sūtnis Kira Jošinaka esot bijis šokā par necilajām dāvanām, kuras viņam pasniedza abi samuraji, tāpēc viņš sācis tos izsmiet un pazemot. Abi vīri ar grūtībām valdīja dusmas, jo samuraja goda aizskaršana nozīmēja tūlītēju samuraju atbildi. Kiras padomnieki ātri saprata goda kodeksa krīzi, kas brieda, tāpēc pasniedza abu samuraju vārdā dārgu dāvanu savam saimniekam. Saimnieks nenojauta šo krāpšanos un atmaiga pret Tsuvano šogunāta saimnieku, kamēr pret Ako valdnieku Asano turpināja savas dzēlības.

Kādā strīda brīdī Asano neizturēja un izrāva savu dunci. Pirmais sitiens skāra Kiras seju, atstājot tajā dziļu rētu, bet otrs netrāpīja nicinātajam pretiniekam. Kiras sargi ātri atbruņoja samuraju un nodeva viņu imperatora tiesai. Edo pilī bija aizliegts lietot ieročus, sodu varēja saņemt pat par samuraja zobena izvilkšanu vien, nemaz jau nerunājot par uzbrukumu imperatora sūtnim. Par šādu pārkāpumu Asano atļāva izdarīt sepuku – tradicionālo samuraju goda pašnāvību. Asano aiziešana nozīmēja visa viņa klana iznīcināšanu, ieskaitot ģimenes krišanu nežēlastībā un samuraju atstāšanu bez saimnieka. Tas bija milzīgs sods pārsimts cilvēkiem, jo Asano Ako domīnijā bija 300 samuraju vien, neskaitot viņu ģimenes un vecos cilvēkus ar bērniem. Pēc Asano krišanas nežēlastībā, visi šie cilvēki kļuva par sabiedrības pabirām.

Asano karavīri nolēma atriebt savu kungu. 47 samuraji, kas bija kļuvuši par roniniem deva zvērestu nogalināt saimnieka bendi. Taču Kiras padomdevēji nebija dumji, viņi zināja, ka šāda atriebība varētu sekot. Pusotru gadu ap savu kungu viņi uzturēja spēcīgu apsardzi un izspiegoja Asano bijušos samurajus. 47 roninu grupas līderis apzināti sāka slapstīties pa bordeļiem un krogiem, lai radītu krituša cilvēka priekšstatu. Viņš regulāri klīda pa ielām dzērumā, lai liktu spiegiem saprast, ka no šāda cilvēka atriebību nesagaidīt. Kādā dienā, kad viņš nogāzās zemē pilnīgā reibumā, viens no spiegiem neizturēja un iespļāva bijušajam samurajam sejā – tik lielu negodu, viņaprāt, bija piedzīvojis šis kritušais kareivis.

Tomēr roninu plāns ritēja bez aizķeršanās. Divus gadus pēc Asano nāves Kiras sardze tika mazināta. Tad 47 atriebēji satikās, lai dotos pēdējā uzbrukumā. Veids, kā tas tika izdarīts, vēlāk lika iemīļot katru no šiem kareivjiem. Lai neciestu Kiras kaimiņi, samuraji pirms uzbrukuma visus brīdināja, ka viņi nav laupītāji, bet gan atriebēji. Tāpat iebrūkot mājā, samuraji nodzēsa visas atklātās liesmas, lai netīšām nenodedzinātu māju un neizraisītu ugunsgrēku visā rajonā.

Kad Kira sastapās ar roninu vadoņa zobenu, viņš cieņpilni nometās Kiras priekšā ceļos un paziņoja, ka samuraji atriebj savu pavēlnieku Asano. Kira saņēma piedāvājumu veikt sepuku, ko vecais vīrs pat nesaprata. Sapratuši, ka godpilna aiziešana nav iespējama, samuraji nocirta Kiras galvu un caur visu pilsētu aiznesa to uz sava kunga kapu. Visu atlikušo naudu samuraji samaksāja tempļa kalpiem, lai tie aizlūdz par viņiem, kad tos skars sodamērs. Samuraji zināja, ka par šo uzbrukumu, dzīvi viņi nepaliks.

Kad 1703.gada 30.janvārī sprieda tiesu, sabiedrība aicināja imperatoru apžēlot 47 roninus. Imperators bija žēlīgs, viņš atļāva visiem izdarīt cieņpilnu pašnāvību, nevis nogalināja viņus kā noziedzniekus. Laikā, kad Japāna modernizējās, stāsts par 47 roniniem kļuva īpaši populārs. Tas bija stāsts kā 47 cilvēki ziedoja savu dzīvi, lai atjaunotu sava feodālā klana labo vārdu un līdz ar to, atgrieztu cieņpilnā dzīvē visus cilvēkus, kas pēc Asano nāves kļuva par izraidītajiem. Tieši šī iemesla dēļ, 47 ronini kļuva par sabiedrība paraugu.