1945. gada janvārī Sarkanā armija plašā uzbrukuma operācijā ielauzās Austrumprūsijā. Tā bija pirmā vācu teritorija, kura krita uzvarētāju rokās, un jau visai drīz no ieņemtajiem apgabaliem sāka pienākt informācija par sarkanarmiešu zvērībām - masveida civiliedzīvotāju slepkavībām un izvarošanām. Šausmu pārņemtie vācieši bēga uz rietumiem, taču jau februāra sākumā padomju uzbrukums atšķēla Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Šajā situācijā gan bēgļiem, gan ielenkto vācu vienību karavīriem vienīgais glābiņš palika Baltijas jūra. Tomēr padomju jūras spēku un aviācijas uzbrukumi vācu transportiem prasīja tūkstošiem upuru. Vairums avotu kā smagāko katastrofu min padomju zemūdenes torpedētā pasažieru lainera Wilhelm Gustloff nogrimšanu 1945. gada 30. janvārī.

Tvaikonis Wilhelm Gustloff tika būvēts kā organizācijas "Kraft durch Freude" - "Spēks no prieka" - izklaides ceļojumu laineris vācu strādniekiem. Pētījumi liecina, ka liktenīgajā 30. janvāra rītā, kad kuģis pameta Gotenhāfeni - tagadējo Gdiņu, uz tā klāja varēja būt apmēram 10,500 cilvēku. No tiem apmēram pusotrs tūkstotis bija militārpersonas - kuģa komanda, Vermahta virsnieki un kareivji, zemūdeņu flotes kursanti un tā dēvētās kara flotes izpalīdzes, pārējie - bēgļi, no tiem, kā lēš, apmēram 4,000 bērnu. Kapteinim Fridriham Petersenam bija piekomandēti vairāki palīgi, tai skaitā pieredzējušais zemūdenes komandieris Vilhelms Cāns, kurš ieteica peldēt tuvāk krastam, pa seklumu, bez signālugunīm un pilnā ātrumā. Taču kapteinis Petersens, acīmredzot baidīdamies no sēkļiem un ka varētu neizturēt pirms kāda laika aviācijas uzlidojumā bojātais apšuvums, vadīja kuģi dziļākos ūdeņos un mazākā ātrumā. Pēc kāda laika pienāca radiogramma - kā vēlāk izrādījās, maldinoša - ka pretī virzās mīnu traleru vienība, un "Gustlofs" uz pusstundu iededza signālgaismas. Ar to pietika, lai kuģi pamanītu kapteiņa Aleksandra Marinesko komandētā padomju zemūdene. Ap deviņiem vakarā tvaikoni ķēra veselas trīs padomju torpēdas, un tas apmēram 40 minūšu laikā nogrima. Ļoti daudzi tā arī nepaspēja izkļūt no kuģa iekštelpām, izkļuvušajiem nepietika glābšanās līdzekļu, pie tam - glābšanās vestes nebija paredzētas bērniem, un daudzi mazie pasažieri no tām vienkārši izslīdēja. Un arī tie, kuri spēja noturēties uz ūdens, ledainajos janvāra viļņos izdzīvoja vien nedaudzas minūtes. Palīgā atsteigušās torpēdlaivas un citi kuģi spēja izglābt apmēram 1200 cilvēku, pārējie 9400 gāja bojā, tai skaitā lielākais vairums no četriem tūkstošiem kuģī bijušo bērnu. Tas padara Wilhelm Gustloff traģēdiju par upuru skaita ziņā smagāko visā kuģošanas vēsturē.

Kapteiņa Marinesko rīcība, nogremdējot kuģi ar tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju, tomēr nav kvalificējama kā kara noziegums. Wilhelm Gustloff nebija medicīnas un bēgļu transporta pazīšanas zīmju - baltā krāsojuma un sarkanā krusta, uz kuģa klāja bija zenītlielgabali. Tas viss padarīja "Gustlofu" par leģitīmu mērķi. Tomēr ārkārtīgi nesimpātiski bija padomju propagandas mēģinājumi iztēlot šo traģēdiju kā spožu Sarkanās kara flotes un kapteiņa Merinesko uzvaru. Propagandas versijās daži simti kursantu pārtapa trīs tūkstošos labāko Reiha zemūdeņu flotes virsnieku, savukārt flotes palīgdienesta medmāsas - nacistu nāves nometņu uzraudzēs. Par tūkstošiem noslīcināto sieviešu un bērnu padomju propagandas bazūnētāji izmantoja iespēju paklusēt. Patiesības kropļošanai vajadzēja notušēt neērto faktu, ka līdz pat pēdējām kara dienām Sarkanā flote tā arī nespēja atņemt vācu spēkiem kontroli Baltijas jūras dienviddaļā. Tāpat bija jāpieslāpē jautājums: kādas šausmas dzina tūkstošus vācu civiliedzīvotāju pārblīvētajos kuģos, bēgot no krasta, kuram tuvojās "atbrīvotāja" Sarkanā armija.