1792. gada 30. jūlijā brīvprātīgie no Marseļas iesoļoja Parīzē, dziedādami Kloda Žozefa Ružē de Lila „Reinas armijas marša dziesmu”. Tā šī melodija ieguva „Marseļeites” vārdu – franciski Le Marseillaise, resp. Marseljēza.

1792. gada aprīlī nesen uzvarējusī Francijas revolūcija gatavojās aizstāvēties pret spēcīgākajām Eiropas kontinenta impērijām – Austriju un Prūsiju. Jaunās republikas izredzes nebija spīdošas. Armijā valdīja juceklis – liela daļa vecā režīma virsnieku bija aizmukuši pāri robežai, citi – krituši jaunās varas nežēlastībā, iemesti cietumos vai pat giljotinēti, arī palikušie nejutās droši par savu nākotni. Brīvprātīgajiem, kuri bija gatavi stāties dzimtenes aizstāvju rindās, trūka pieredzes un karošanas mākas.

Kara inženieris Klods Žozefs Ružē de Lils šai laikā atradās aktīvajā armijā pierobežas pilsētā Strasbūrā, kura kuru katru dienu gaidīja ienaidnieka uzbrukumu. Tieši šeit viņš arī radīja dziesmu, kurai bijis lemts kļūt par Francijas Republikas himnu un vienu no atpazītākajiem muzikālajiem motīviem. Kā vēsta leģenda, melodija un vārdi tapuši kā ģeniāla improvizācija: de Lils bijis uzaicināts uz vakariņām pie pilsētas mēra Ditriša kunga, un namatēvs, zinādams, ka viesim ir arī komponista dotības, rosinājis viņu sacerēt „dziesmu, kas pulcinātu mūsu kareivjus aizstāvēt savu briesmās nonākušo dzimteni”. Jau pēc kāda brīža de Lils dziedājis klātesošajiem savu „Reinas armijas marša dziesmu”:

„Uz priekšu, tēvu zemes dēli,

Mums atmirdzējis slavas rīts!

Pret varmācības slogu cēli

Jau kaujas karogs vaļā tīts!”

Par „Marseljēzu” de Lila darbs kļuva dažus mēnešus vēlāk. Dziesma strauji guva popularitāti visā valstī. Bieži un aizrautīgi to dziedājis arī kāds jauns ārsts Fransuā Mirē, kad organizējis brīvprātīgos Marseļas apkaimē. 1792. gada 30. jūlijā marseļiešu brīvprātīgie, dziedot šo dziesmu, iesoļoja Parīzē, un kopš tā laika to sāka dēvēt par „Marseļieti” – Le Marseillaise.

1795. gadā Francijas Nacionālā asambleja apstiprināja Marseljēzu par valsts himnu. Šai statusā toreiz Ružē de Lila darbs gan sabija tikai dažus gadus – jau imperatora Napoleona I laikā Marseljēza vairs nebija oficiālā himna, savukārt pēc Napoleona sakāves to uz vairākām desmitgadēm aizliedza. Tikām gan Francijā, gan citviet Eiropā Marseljēza kļuva par revolucionāro kustību cīņas dziesmu. 1871. gadā to par savu himnu pieņēma Parīzes komūna, un 1879. gadā – Francijas Trešā republika.