Pusnaktī no 1997. gada 30. jūnija uz 1. jūliju Honkonga, līdz tam vairāk nekā 150 gadus britu koloniālais valdījums, atgriezās Ķīnas sastāvā. Suverenitātes maiņa tomēr paredzēja ļoti plašu autonomiju vēl uz pusgadsimtu, ko Pekina gan pēdējā laikā cenšas ierobežot, dažādiem līdzekļiem vairojot savu ietekmi Honkongā.

1842. gadā Ķīnas impērija bija spiesta atzīt savu sakāvi t.s Pirmajā opija karā pret Lielbritāniju. Nankinas mierlīgumā briti ieguva plašas tirdzniecības privilēģijas, kā arī ieguva Honkongas salu Dienvidķīnas jūrā. 1898. gadā Ķīnai nācās parakstīt vēl vienu vienošanos, ar kuru vēl vairākas citas salas un Honkongai līdzās esošā cietzemes daļa tika iznomāta Lielbritānijai uz 99 gadiem, tā vairākkārt palielinot šīs kolonijas teritoriju. 19. gs. otrajā pusē līdzīgus līgumus, iegūstot atbalsta punktus un ietekmes sfēras, Ķīnai uzspieda arī Krievija, Vācija, Japāna un Francija. Praktiski visi šie nevienlīdzīgie līgumi savu darbību izbeidza 20. gs. pirmajā pusē, un Ķīna atguva suverenitātes tiesības attiecīgajās teritorijās, tomēr Honkonga šai ziņā palika izņēmums. Visu 1898. gada līgumā paredzēto termiņu, ja neskaita japāņu okupācijas laiku no 1941. līdz 1945. gadam, tā bija Lielbritānijas valdījumā, un, attiecīgi, kļuva par mierīgu oāzi līdzās kontinentālajai Ķīnai, kur līdz 50. gadu sākumam plosījās pilsoņkarš, bet pēc tam savus desmitiem miljonu dzīvību vērtos sociālos eksperimentus īstenoja komunistu līdera Mao Dzeduna režīms.

Honkonga bija pirmais no tā dēvētajiem „Āzijas tīģeriem”, uzsākot strauju industrializāciju jau pagājušā gadsimta 50. gados. Tikām nomas līgums tuvojās beigām, bet Mao, kurš savas šīszemes gaitas beidza 1976. gadā, Ķīnas priekšgalā nomainīja pragmatiskākais Dens Sjaopins. Jaunais līderis saprata, ka valsts milzīgo potenciālu nevarēs sekmīgi attīstīt, sekojot marksistiskajām dogmām, un uzsāka radikālu ekonomikas reformēšanu, atļaujot ļoti brīvu privātā kapitāla darbību, tai skaitā ārvalstu investīcijas. Tas lielā mērā pārliecināja Rietumus, ka, izbeidzoties agrākajam statusam, Honkonga varēs iekļauties Ķīnas sastāvā, saglabājot plašu ekonomisko, politisko un tiesisko autonomiju. Šādam risinājumam piekrita arī Pekina, un 1984. gadā tika publicēta kopīga Lielbritānijas un Ķīnas deklarācija, kas paredzēja Honkongas atgriešanos Ķīnas sastāvā. Suverenitātes nodošana notika pusnaktī no 1997. gada 30. jūnija uz 1. jūliju.

Statusa maiņa gan izraisīja plašu emigrāciju no Honkongas, daudziem bīstoties no pakļaušanas Ķīnai, kas tomēr bija un palika totalitāra valsts. Tomēr sākotnēji šīs bažas nepiepildījās. Ķīnai daudz svarīgāk bija saglabāt Honkongu kā globāla mēroga finansiālo un ekonomisko pakalpojumu centru, un apliecināt, ka princips „viena valsts – divas sistēmas” tiešām funkcionē. Zīmīgi, ka pārejas brīdī Honkongas iekšzemes kopprodukta apjoms bija nepilni 165 miljardi dolāru, kamēr Ķīnai tolaik – apmēram triljons, tātad vien kādas septiņas reizes lielāks. Honkonga ieguva savu pašpārvaldi, tai skaitā likumdevēju institūciju un pamatlikumu, savu valūtu, neatkarīgu tieslietu sistēmu, tika saglabātas visas Rietumu demokrātiskās brīvības. Šāda situācija kopīgajā deklarācijā bija garantēta uz pusgadsimtu, respektīvi līdz 2047. gadam.

Tobrīd, kad nule bija piedzīvots Padomju Savienības sabrukums, Rietumi bija teju pārliecināti, ka ekonomikas liberalizācijai Ķīnā sekos politiskā, un Honkonga kļūs par šo pārmaiņu aģentu un priekšposteni. Diemžēl realitāte izrādījās citāda. Augot Ķīnas ekonomiskajam svaram pasaulē, vairojās arī Pekinas ambīcijas pierādīt pārējai pasaulei, ka tirgus ekonomika var sekmīgi sadzīvot ar totalitāru valsts iekārtu. Attiecīgi pēdējās desmitgadēs arvien pieauguši centrālās varas centieni palielināt savu ietekmi autonomijā. Tas jau vairākkārt izraisījis plašus protestus, pēdējie no kuriem sākās pagājušā gada jūnijā, pierimstot tikai līdz ar koronavīrusa pandēmijas uzliesmojumu gada beigās.