1856. gada 30. martā noslēgtais Parīzes mierlīgums noslēdza Krimas karu – konfliktu, kurā vairākas Eiropas valstis sakāva Krievijas impēriju. Krievijas zaudējums būtiski atklāja toreizējās cara impērijas atpalicību.

18. gs. Krievijas impērija uzsāka plašu ekspansiju rietumu un arī dienvidu virzienā, atņemdama teritorijas savulaik varenajām kaimiņvalstīm – Polijai-Lietuvai un Osmaņu impērijai. Pēdējo Krievija tiecās pēc iespējas izspiest no Melnās jūras baseina un Balkāniem. Šīs tieksmes tikai pastiprinājās 19. gs., kad cara valsts, pēc uzvaras karos pret Napoleonu, bija vēl vairāk nostiprinājusi savas pozīcijas Eiropā. Cars Nikolajs I sevi pozicionēja kā Osmaņu sultāna pareizticīgo pavalstnieku aizstāvi, un Krievijas pretenzijas šajā sakarā izraisīja kārtējo konfliktu. 1853. gadā krievu armija okupēja t.s. Donavas kņazistes – tagadējās Rumānijas dienvidu un austrumu daļu, toreiz – autonomas Osmaņu impērijas provinces, un iznīcināja lielu turku eskadru Sinopas ostā. Taču Krievijas izplešanās uz Turcijas rēķina radīja bažas citās Eiropas galvaspilsētās. Karā Turcijas pusē iesaistījās Lielbritānija un Francija. Savu neitralitāti attiecās garantēt arī Austrija, un kad Krievijas karaspēks drīz pēc tam pameta lielāko daļu no Donavas kņazistēm, tās okupēja Austrijas armija. Koalīcijas konflikts ar Krieviju vēlāk ieguva Krimas kara nosaukumu.

Sabiedroto galvenais trieciens bija vērsts pret Krievijas Melnās jūras floti un tās bāzi Sevastopolē. 1854. gada septembrī pie Eipatorijas, uz ziemeļiem no Sevastopoles, krastā izcēlās franču, britu un turku desanta korpuss, kuram dažus mēnešus vēlāk pievienojās arī Sardīnijas karalistes kontingents. Šī karaliste tobrīd veidojās par topošās apvienotās Itālijas kodolu un pieteica sevi kā nozīmīgu spēku Eiropas politikā. Karadarbība notika arī citviet – britu un franču flotes bloķēja Krievijas piekrasti un apšaudīja tās cietokšņus Baltijas jūrā, Baltajā jūrā un Tālajos Austrumos. Cara valsts iespējas aizstāvēt Krimu izrādījās nepietiekamas. Dzelzceļu, kas savienotu valsts centrālos rajonus ar dienvidu provincēm, vēl nebija; zemesceļi Krievijā bija tradicionāli bēdīgā stāvoklī. Savukārt Krievijas pretiniekiem bija plašas iespējas piegādāt papildspēkus un kara materiālus par jūru. Sevastopole gan sīksti pretojās, un to ieņemt izdevās tikai pēc gadu ilgušas blokādes 1855. gada septembrī, taču pēc šīs svarīgās flotes bāzes zaudēšanas tālāka Krievijas pretošanās bija bezjēdzīga. Abas puses sāka meklēt konflikta noregulēšanas iespēju. Miera sarunas Parīzē sākās 1856. gada februārī un risinājās samērā viegli, ciktāl Francija, kurai nebija īpašu interešu Melnajā jūrā, mīkstināja sabiedroto kopējo pozīciju un padarīja miera noteikumus Krievijai samērā pieņemamus. Parīzes mierlīgums, kas noslēdza Krimas karu, tika parakstīts 1856. gada 30. martā.

Saskaņā ar mierlīguma noteikumiem krievu armija atstāja visas tās kontrolē vēl esošās Osmaņu teritorijas Aizkaukāzā un Donavas kņazistēs. Krievija zaudēja daļu no Besarābijas – nepilnus 10 000 kvadrātkilometru tagadējās Moldovas dienvidos un Ukrainas dienvidrietumos. Šo teritoriju Krievija, starp citu, atguva pēc nākamā Krievu-turku kara 20 gadus vēlāk. Sabiedrotie atvilka savus spēkus no Sevastopoles un citām ieņemtajām teritorijām Krimā, savukārt Austrija – no Donavas kņazistēm, kas faktiski kļuva neatkarīgas un veidoja pamatu topošajai Rumānijas valstij. Vissmagākais zaudējums Krievijai bija tai uzspiestā Melnās jūras flotes un tās bāzu likvidēšana, kas bija arī morāls trieciens. Un Krimas karš kopumā sagrāva Krievijas sabiedrības ilūzijas par savu valsti kā bagātāko un varenāko pasaulē. Atklājās Krievijas pamatīgā atpalicība tehnoloģiju, pārvaldes institūciju un tautas izglītības ziņā.