Jau kopš sirmas senatnes dziednieki ir meklējuši anestēzijas un narkozes līdzekļus, pamatā eksperimentējot ar augu valsts produktiem. Tomēr vispārējā narkoze mūsdienu izpratnē kļuva iespējama vien līdz ar ķīmijas zinātnes attīstību Jaunākajos laikos. Hronoloģiski pirmā ķirurģiskā operācija ar vispārēju narkozi notika 1842. gada 30. martā Amerikas Savienotajās Valstīs.

Jau kopš sirmas senatnes cilvēcei ir pazīstamas ķirurģiskas operācijas. Arheologu atradumi liecina, ka jau neolīta laikmetā visai izplatīta bijusi galvaskausa trepanācija un jau bronzas laikmetā dziednieki pratuši ar ķirurģiskām metodēm ārstēt sastrutojošus zobus. Tomēr līdz pat jaunajiem laikiem ķirurģiska iejaukšanās tika uzlūkota kā galējais līdzeklis, no kura vairījās kā ārsti, tā pacienti, un viens no galvenajiem iemesliem tam bija ķirurģisko operāciju sāpīgums. Tāpēc visai seni ir arī dažādu pretsāpju līdzekļu meklējumi, sevišķi tādu, kas ļautu operējamajam pilnīgi aizmirsties un attiecīgi ļaut ārstam netraucēti darboties. Šie meklējumi ilga vairākus gadu tūkstošus un tikai 19. gadsimtā vainagojās ar vispārējās narkozes atklāšanu mūsdienu izpratnē.

Kā apgalvo daži avoti, opija magoņu sulas apziņu iemidzinošās īpašības pazinuši jau šumēri senajā Divupē 4. gadu tūkstotī pirms Mūsu ēras. No viņiem šīs zināšanas pārņēmuši babilonieši, kuri savos iekarojumos tās izplatījuši tālāk, nododami arī citām senatnes kultūrtautām - ēģiptiešiem, grieķiem un persiešiem. Tikām Indijā 1. gadu tūkstotī pirms Mūsu ēras kā pretsāpju līdzeklis lietotas kaņepes, bet vistālāk augu izcelsmes anestēzijas līdzekļu izstrādē laikam gan ticis Mūsu ēras 2. gadsimta ķīniešu ārsts Hua To. Viņa anestezējošais maisījums sastāvējis no zilās kurpītes, žeņšeņa, rododendra ziedu un vairāku citu augu sastāvdaļām. Plašu izplatību vispārējā narkoze, izmantojot opiju vai citus narkotiskus līdzekļus, ieguva viduslaiku arābu un persiešu medicīnā, tomēr modernās narkozes radītāju gods pienākas eiropiešiem.

13. gadsimtā maljorkiešu domātājs un alķīmiķis Raimunds Lullijs atklāja dietilēteri, un 250 gadus vēlāk izcilais Renesanses zinātnieks Paracelzs konstatēja šīs gāzes narkozes iedarbību. Bet bija jāpaiet vēl pāris gadsimtiem, līdz 18. gadsimta angļu ķīmiķu pētījumi par gaisa sastāvu un dažādu gāzu īpašībām radīja pamatu straujai attīstībai šai jomā. Izcilais angļu pētnieks un izgudrotājs Hamfrijs Deivijs atklāja smieklu gāzes - slāpekļa monooksīda - anestētiskās īpašības. Viņa pētījumu publikācijas iedvesmoja uzņēmīgus ļaudis okeāna otrā pusē, kur 19. gadsimta 30. gados daudzi ceļojoši lektori pelnījās, publiskās lekcijās izglītodami un arīdzan izklaidēdami auditoriju, demonstrējot gan smieklu gāzes, gan ētera iedarbību. Šajos izglītojošajos šovos gan kā lektori, gan kā skatītāji piedalījās vairāki ārsti, kuri nākamajās desmitgadēs veica pirmās operācijas, izmantojot vispārējo narkozi. Hronoloģiski par pirmo uzskatāma tā, kuru 1842. gada 30. martā Džordžijas štata Džēfersonas pilsētā veica ārsts Kroufords Longs, izoperējot audzēju no kāda Džeimsa Veneibla kakla.