30. marts. Viņsaulē aizgāja latviešu pasaku vācējs Ansis Lerhis-Puškaitis

Viņš nodzīvoja vien līdz 43 gadu vecumam, bet savācis daudz pasaku un teiku. Viņa apkopotās Latviešu tautas teikas un pasakas septiņos sējumos ar vairāk nekā 6000 tekstiem ir otrs lielākais latviešu vēstītājas folkloras publicējums. Runa ir par Ansi Lerhi-Puškaiti, kurš viņsaulē aizgāja 1903. gada 30. martā.

Lai arī lielākoties, izdzirdot vārdu Anss Lerhis-Puškaitis, prātā nāk teikas un pasakas, viņš bijis ne tikai folkloras zinātājs, vācējs un apkopotājs, bet arī skolotājs un dārznieks. Vīrs, kuru dēvē par latviešu literārās pasakas aizsācēju. 19. gadsimta nogalē viņš sarakstījis divus pasaku krājumus bērniem, bet viņa apkopotās “Latviešu tautas teikas un pasakas” līdz ar Krišjāņa Barona “Latvju dainām” veido latviešu folkloristikas pamatu.

Ansis Lerhis-Puškaitis pasaulē nāca vārdā Anss Pastendes Cīruļu mājās saimnieku ģimenē, kur no divpadsmit bērniem Anss bija otrais. Pateicoties Cīruļu mājām, viņa dzimta tikusi pie uzvārda Lerhis, jo Lerch tulkojumā no vācu valodas nozīmē cīrulis.

Ziemas vakaros Cīruļu saimes ļaudis sanākuši vienkopus un pie skalu guns, katram strādājot savu darbu, vienlaikus dziedājuši, pārrunājuši dienas notikumus un, protams, stāstījuši pasakas, jo mamma Ģertrūde bijusi kā liela dziedātāja, tā pasaku un tautasdziesmu zinātāja. Zēns, Talsu pusē dzīvojot, mācījies divās nelielās privātskolās un privātajā apriņķa skolā. Kad viņam neizdevās iecerētais – iestāties skolotāju seminārā Tērbatā, viņš mācības uzsāka Džūkstes Ērģelnieku skolā, bet vēlāk neklātienē nokārtoja skolotāja eksāmenu Irlavas skolotāju seminārā un varēja strādāt par palīgskolotāju Anneniekos, pēcāk Džūkstes- Pienavas pagasta skolā.

Lerhis-Puškaitis bijis viens no Kurzemē savulaik labākajiem skolotājiem. Divdesmit gadus viņš strādājis Džūkstes Lancenieku skolā, un paralēli skolotāja darbam viņš aizrāvies ar dārzkopību, veidojot Džūkstē parku. Viņš arī pamanījies krietni iekustināt apkaimes kultūras dzīvi. Tieši pēc viņa ierosinājumu Džūkstē 19.gadsimta beigās dibināta bibliotēka, kas tolaik bija viena no lielākajām lauku grāmatu krātuvēm. Pašlaik ēkā ir Latvijā vienīgais Pasaku muzejs. Un tieši Džūkstē strādādams par skolotāju 1880. gadā viņš sācis aizrauties ar folkloras vākšanu. Tad arī pieņēmis pseidonīmu Puškaitis un arvien centīgāk vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu sūtīt pasakas un teikas, kuras krāja un kārtoja.

Laikabiedri uzsvēruši, ka viņš bijis ideālists, kurš uzskatījis, ka tautas garamantas jāglābj no aizmirstības par katru cenu, tāpēc ir vērts darbā ieguldīt pat pašam savus līdzekļus un ik dienu garas stundas pavadīt pie rakstāmgalda, pārrakstot savākto materiālu. Turklāt skolotājs latviešu pasakas vācis ne tikai uz vietas Latvijā – viņš tās meklējis arī citur, piemēram, Pēterburgā, kur atradās agrāk pierakstīti materiāli, kas bija jau iztulkoti vācu vai krievu valodā. Šīs pasakas tika tulkotas atkal latviešu mēlē, jo oriģinālu vairs nebija.

Pasaku un teiku vākšana turpinājās 20 gadus – līdz pat viņa nāves stundai. Kad 1903. gada 30. martā folklorists pēc ilgas sirgšanas ar diloni 43 gadu vecumā nomira.

“Latviešu Avīzes” rakstīja: “Tikai nākotne pienācīgi rādīs, kādu paliekamu mantu Lerhis-Puškaitis atdevis atpakaļ mūsu tautai, kādu stūra akmini licis ar savu darbu priekš zinātnes un priekš tautas dzejas.”

Apbedīts viņš Tukuma novada Džūkstes kapsētā, bet kapa piemineklī pēc paša testamentā izteiktas vēlēšanās rakstīts: „Anss Lerhis-Puškaitis, talsinieku Cīruļu saimnieku Reiņa un Ģetrudes dēls. Džūkstes-Lancenieku skolotājs no 1883, to pašu laiku latviešu pasaku darbenieks.”