Šodien aprit 80. gadskārta kopš pirmās Rīgas geto ebreju masu slepkavošanas akcijas Rumbulas mežā. Apmēram 24 000 geto ieslodzīto, kā arī apmēram 1000 no Vācijas atvesto ebreju tika nogalināti divās akcijās 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī.

Jēdziens ‘holokausts’ atvasināts no grieķu valodas vārda ‘holokauston’, kas nozīmē „pilnīga sadedzināšana”; senatnē apzīmējis dzīvnieka upurēšanu dieviem, to pilnīgi sadedzinot. Angļu valodā jau daudzus gadsimtus ar vārdu ‘holocaust’ apzīmēta masu slepkavošana, taču kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem šim jēdzienam nostiprinājusies šaurāka nozīme, ar kuru to pazīstam arī latviešu valodā: genocīds pret ebrejiem nacistiskās Vācijas un tai pakļautajās teritorijās Otrā pasaules kara laikā. Latvijā, brīdī kad to ieņēma nacistu spēki, palikušie ebreji tika iznīcināti praktiski bez vecuma, dzimuma vai sociālā stāvokļa atšķirības. Vienīgais izņēmums bija tie, kurus zemes jaunie saimnieki uzskatīja par vērtīgu darbaspēku. Pārējie ar nedaudziem nejaušiem izņēmumiem gāja bojā nesaudzīgā dažu mēnešu iznīcināšanas procesā, kas kulminēja ar slaktiņu Rumbulas mežā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī.

Līdz 1941. gada rudenim jau bija noslepkavoti praktiski visi ebreji Latvijas laukos un mazpilsētās – apmēram 30 000 cilvēku. Atlikušie bija koncentrēti nedaudzos geto, no kuriem lielākais atradās Rīgā, Maskavas forštatē. Šķiet, kādu laiku Vācijas vadībā notika zināma birokrātiska stīvēšanās: Austruzemes reihskomisāram Heinriham Lozem šķita pareizāk izmantot ebrejus vergu darbam, kamēr SS vadonis Heinrihs Himlers uzstāja uz viņu tūlītēju iznīcināšanu. Himlera viedoklim izrādījās lielāks svars. Ar viņa svētību šurp tika nosūtīts SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns, kurš sevi jau bija apliecinājis iepriekšējos mēnešos, noslepkavojot apmēram 57 000 ebreju divās masu iznīcināšanas akcijās Ukrainā – Kameņec-Podoļskā un Babij Jarā.

Pirms 30. novembra akcijas no citiem tika nošķirti apmēram 4500 ebreju vīriešu spēka gados. Pārējos 30. novembra agrā rītā no miega uzrāva sitieni durvīs un kliedzieni – gan vācu SD vīri, gan latvieši no bēdīgi slavenās Arāja komandas lika pusstundas laikā saposties, izveda no geto un izkārtoja kolonās, kuras straujā solī sāka dzīt uz Rumbulas mežu. Upuriem tika teikts, ka viņus pārvieto uz citu nometni, taču daudzi varēja nojaust savu patieso likteni no tā, ka ikvienu, kurš netika līdzi, apsargi uz vietas nošāva. Kad, sasniedzot Rumbulas mežu, atdzītajiem lika novilkt virsdrēbes un viņi izdzirdēja šāvienu troksni, šaubām vairs nebija vietas. Šāvēji pie bedrēm bija Ukrainas slaktiņos roku iesitušie Jekelna vīri, skatā kādi divpadsmit. Diezin vai tie visu laiku bija vieni un tie paši, ievērojot ka tad katram no viņiem dažu stundu laikā būtu jānošauj apmēram tūkstotis cilvēku. Dāsni lietots alkohols, un tas, savienojumā ar nogurumu un stresu, neļāvis vienmēr precīzi trāpīt pat no divu metru attāluma. Bieži nācies piebeigt tos, kuri tikai ievainoti, atguvušies un mēģinājuši izrāpties no masu kapa. Tomēr daudzi ievainotie acīmredzot tikuši arī dzīvi aprakti un nosmakuši zem mirušo ķermeņu svara. Pēc akcijas 30. novembrī, kad tika nogalināti apmēram 12 000 Rīgas geto ieslodzīto, kā arī nepilns tūkstotis nupat no Berlīnes atvestu ebreju, iestājās nedēļu ilgs pārtraukums līdz nākamajai baisās pļaujas dienai 8. decembrī, kad šādā pat veidā dzīvību zaudēja vēl 12 000. No tiem 66 000 ebreju, kas bija palikuši Latvijā brīdī, kad to okupēja Vācijas spēki, pēc nepilna pusgada dzīvi bija palikuši mazāk nekā desmitā daļa. Nākamā gada janvārī Fridrihs Jekelns par Rumbulu saņēma vienu no augstākajiem nacistu apbalvojumiem – Bruņinieka pakāpes Kara nopelnu krustu ar zobeniem. Vēl pēc pieciem gadiem viņam tepat Rīgā nācās maukt kaklā karātavu cilpu.