1900. gada 30.novembrī viņsaulē aiziet rakstnieks Oskars Vailds, kuru tagad uzskata par asprātīgāko cilvēku Lielbritānijas vēsturē. Diemžēl asprātība rakstnieku nepaglāba no cietuma, kurā viņš nokļuva savas netradicionālās orientācijas dēļ.

Oskars Fingals O’Flahertijs Vills Vailds dzimis Dublinā, Īrijā, ģimenē, kurā valda samērā brīvs un liberāls dzīves redzējums. Vailda māte, Lēdija Džeina Franceska Vailda bijusi dzejniece un žurnāliste, bet tēvs Sers Viljams Vailds – labi zināms īru antikvārs, apdāvināts rakstnieks, kā arī ausu un acu slimību speciālists, kurš gadu pirms Oskara nākšanas pasaulē dibinājis Dublinas slimnīcu.

Oskars Vailds bija labi izglītots un jau trīspadsmit gadu vecumā Vailds pratis ģērbties pēc pēdējās modes paraugiem. „

Tie abi flaneļa krekli, kurus tu man atsūtīji, ir Villija. Manējie ir tas viens, spilgti sarkanais, un otrs – violetais, bet tagad vēl ir pārāk karsts, lai tos vilktu mugurā,” viņš raksta vēstulē savai mātei.

Vēstulē minētais Villijs ir Oskara vecākais brālis. Lēdijas Vaildas trešais un pēdējais bērns bija meita Izola Franceska, kura gāja bojā pāragrā nāvē. Runā, ka Lēdija Vailda esot tērpusi Oskaru meiteņu drēbēs, lai apmierinātu savas ilgas pēc meitas. 

Rakstnieka privātā dzīve metusi dažādus līkločus. Pēc Oksfordas Svētās Magdalēnas koledžas pabeigšanas Vailds atgriezās Dublinā, kur iepazinās un iemīlējās Florencē Balkombā, taču meitene noraidīja viņa mīlas apliecinājumus un apprecējās ar rakstnieku, slavenā romāna Drakula autoru Bremu Stokeru.

1884. gada sākumā rakstnieks iepazinās ar ietekmīga Londonas advokāta Horācija Loida meitu Konstanci. Tā paša gada 29. maijā viņi salaulājās un devās uz Parīzi pavadīt medusmēnesi. Pēc gada ģimenē piedzima dēls Sirils, vēl pēc gada – otrs dēls Vivjens.

1890. gadā iznāca Vailda slavenais romāns “Doriana Greja ģīmetne”, izraisot manāmu viļņošanos literārajās aprindās. Vairāki kritiķi to nodēvēja ne tikai par amorālu un netikumīgu, bet pat par sātanisku.  

Lai arī Vailds bija precējies un kļuvis par tēvu diviem bērniem, viņa privātā dzīve kalpoja par pastāvīgu tenku avotu. Rakstnieka triumfālās veiksmes gadi dramatiski aprāvās, kad viņa intīmās saiknes ar Alfrēdu Duglasu noveda līdz tiesas prāvai par homoseksualitāti, kas tā laika Anglijā bija nelegāla nodarbe. Viņam piespriež divus gadus spaidu darbu nometnē par noziegumu, ko apzīmē ar vārdu „pederastija”.

Atbrīvots no cietuma, Vailds uzturas Francijā un tas vairs nebija agrāk tik iznesīgais, humorā dzirkstošais Vailds, kas ģērbās pēc pēdējās modes. Tas bija pavisam cits cilvēks. Rakstnieks stipri dzēra, strīdējās ar draugiem, aizņēmās naudu un pēc tam slēpās no kreditoriem, maskējies ar segvārdu Sebastians Melmots. Pēc atbrīvošanas viņa vienīgais literārais veikums ir „Redingas cietuma balāde” - dzejojums, kurā atklājas ieslodzījuma gadu dramatiskās izjūtas. To viņš parakstīja ar pseidonīmu C.3.3. – tāds bija Vailda cietuma numurs (C bloks, 3. stāvs, 3. kamera).

Rakstnieks prognozēja, ka viņš nepārdzīvos 19. gadsimtu. Vailds skumji jokoja, ka angļi nespēj izturēt viņa eksistenci, tāpēc viņam jāaiziet. Oskars Vailds cieta no cerebrālā meningīta un viņš mirst 1900. gada 30. novembrī 46 gadu vecumā, lētā Parīzes viesnīcā.

„Vai gribi zināt, kur slēpjas manas dzīves lielākais dramatisms,” viņš jautāja kādam paziņam neilgi pirms nāves. „Tajā, ka visu savu ģenialitāti esmu ielicis savā dzīvē; viss, ko esmu ielicis savos darbos, ir mans talants”.

Viņu apglabāja Banjo kapsētā, bet vēlāk pārapbedīja Perlašēza kapsētā.