1864. gada 30. oktobrī Vīnē noslēgtais miera līgums izbeidza Otro Šlēsvigas-Holšteinas karu. Šajā karā divas Centrāleiropas lielvalstis – Austrija un Prūsija – piespieda Dāniju atteikties no savām dienvidu provincēm Šlēsvigas un Holšteinas, kurās iedzīvotāju vairākums bija vācieši, bet dzīvoja arī ievērojam skaits dāņu.

19. gadsimta. sākumā Dānija bija krietni lielāka nekā mūsdienās, tās dienvidu robeža atradās Hamburgas pievārtē. Tomēr tā nebija vienota valsts, jo teritorijas Jitlandes pussalas dienvidos neietilpa Dānijas Karalistē, bet bija atsevišķas Šlēsvigas un Holšteinas hercogistes. Pie tam Šlēsviga bija Dānijas kroņa zeme, savukārt Holšteina ietilpa Svētās Romas impērijā. Arī etniski teritorija bija neviendabīga: kamēr dienvidos esošā Holšteina bija pamatā vāciska, tālāk uz ziemeļiem – Šlēsvigā – vācu valoda dominēja dienvidu apgabalos, kā arī pilsētās, savukārt zemnieki lielākajā hercogistes daļā runāja dāņu valodā. Jitlandes rietumu piekrasti un tuvējās salas apdzīvoja frīzi.

Līdz ar 19. gadsimta sākumu, Eiropā veidojoties nācijvalstīm, šis no viduslaikiem mantotais mudžeklis sāka savilkties spraigā mezglā. Kā dāņi, tā vācieši uzlūkoja Šlēsvigu un Holšteinu par savas nācijas teritoriju. Pirmais nopietnais konflikts izraisījās 1848. gadā, kad Šlēsvigas un Holšteinas vācu iedzīvotāji pieprasīju abu hercogistu apvienošanu un iekļaušanu Vācu Savienībā – konfederācijā, kas kopš 1815. gada pastāvēja kādreizējās Svētās Romas impērijas vietā. Karalis Frederiks VII atbildēja, ka atzīst šādas tiesības tikai Holšteinai, un hercogistu vācieši sāka bruņotu sacelšanos. Tautas brāļiem nāca palīgā Prūsijas un citu vācu valstu armijas, tomēr trīs gadus ilgajā Pirmajā Šlēsvigas-Holšteinas karā Dānijai izdevās nosargāt savas robežas. Dānijas armija sīksti aizstāvējās, savukārt vairākas citas Eiropas lielvalstis izvērsa pret Prūsiju diplomātisku spiedienu. 1852. gadā tika parakstīts t.s. Londonas protokols, kas paredzēja, ka Šlēsviga un Holšteina arī turpmāk būs Dānijas kroņa īpašums, gan saglabājot nozīmīgu autonomiju. Tomēr Vācu Savienības parlaments neatzina šo vienošanos, un konflikts palika iesaldēts vēl uz 15 gadiem.

Otrais Šlēsvigas-Holšteinas karš uzliesmoja 1864. gadā. Par tiešo kara iemeslu kļuva 1863. gadā pieņemtās Dānijas konstitūcijas attiecināšana arī uz Šlēsvigu. Londonas protokols paredzēja, ka abām hercogistēm būs vienāds statuss Dānijas sastāvā, savukārt valdība un parlaments Kopenhāgenā uzskatīja, ka arī Šlēsvigas dāņi ir tiesīgi baudīt jauno liberālo valsts pamatlikumu. Karš vēl nebija pieteikts, kad mazāko vācu valstu Saksijas un Hannoveres armijas iegāja Holšteinā, kuru dāņu armija atstāja bez cīņas. 1864. gada janvārī Austrija un Prūsija pieprasīja Dānijas konstitūcijas atcelšanu un, saņēmušas atteikumu, 1. februārī sāka iebrukumu Šlēsvigā.

Šoreiz Dānijas situācija bija krietni smagāka nekā Pirmajā Šlēsvigas-Holšteinas karā, jo pret to cīnījās veselu divu lielvalstu armijas, savukārt citu Eiropas valstu atbalsts Kopenhāgenai vairs nebija tik vienots. Te visai nozīmīga loma bija Prūsijas kanclera Oto fon Bismarka prasmīgajai ārpolitikai. Dānijas armija gan pretojās, tomēr apmēram divkāršais pārspēks spieda to atpakaļ. Sevišķi sīvas cīņas notika aprīlī pie Dibeles pilsētiņas Šlēsvigas vidienē, kur sākās pamatā dāņu apdzīvotā teritorija. Te fronte uz laiku apstājās, aprīļa baigās Londonā tika noslēgts pamiers un sākās miera sarunas, taču tā kā Dānija vēl nebija gatava pietiekami piekāpties, pēc mēneša sarunas izjuka un vācieši atsāka uzbrukumu. Mēneša laikā viņi bija okupējuši visu Dānijas cietzemes teritoriju, dāņu armijai nācās evakuēties uz arhipelāgu.

Tagad Dānijai tika izvirzīti jau krietni smagāki noteikumi. Mierlīgums, kuru parakstīja Vīnē 1864. gada 30. oktobrī, atņēma Dānijai gan Holšteinu, gan Šlēsvigu. Valsts zaudēja apmēram 40% savas teritorijas un gandrīz tikpat iedzīvotāju. Apmēram 200 000 Šlēsvigas dāņu tālāko politisko procesu rezultātā nonāca Vācijas impērijas pavalstniecībā un, cita starpā, bija spiesti cīnīties Vācijas armijā Pirmajā pasaules karā. Tikai pēc Vācijas sakāves šai karā 1919. gadā Šlēsvigā tika sarīkots referendums, un dāņu apdzīvotā kādreizējās hercogistes ziemeļdaļa atgriezās Dānijas sastāvā.