1659. gada 30. septembrī, izmisumā kritis un uz vientuļas salas nonācis, jūrnieks Robinsons Kruzo pludmalē uzstāda koka krustu. Uz šīs salas viņš nonācis pēc kuģa avārijas un lai neaizmirstu šo dienu, viņš ar nazi iegriež kokā datumu, kad nonācis uz neapdzīvotās salas.

Stāstu par Robinsonu Kruzo šķiet zina ikviens. Tas ir pilns piedzīvojumu, aizraujošu pavērsienu un neticamu notikumu. Daniels Defo šo romānu izdeva 1719. gadā, un pats mēģināja iedrošināt, ka stāsts ir balstīts uz patiesiem faktiem. Iespējams, ka Robinsona Kruzo prototips ir jūrnieks Aleksandrs Selkīrks, kurš atšķirībā no Robinsona Kruzo uz neapdzīvotās salas izkāpt izdomāja pats.

Pēc grāmatas un daudzām mākslas filmām, zināms, ka Robinsons Kruzo uz neapdzīvotās salas nonāca kuģa katastrofas rezultātā. Kuģis ar ko viņš kuģoja, vētrā uzskrēja uz sēkļa un vēlāk nogrima. Krastā izmesti bija daudzi jūrnieki, bet izdzīvoja tikai viens – Robinsons Kruzo.

Stāsts par Kruzo ir aizraujošs, jo jauneklis, pretēji vecāku nodomiem, metas avantūrā un aizceļo uz tālām zemēm. Viņš ne reizi vien iekuļas nepatikšanās, taču allaž kaut kā ticis sveikā cauri. Iekārtojis plantāciju Brazīlijā, Kruzo nolemj doties ātras peļņas misijā, aizliegtā braucienā uz Āfriku pēc vergiem. Ceļā šis kuģis avarē, un Kruzo nonāk uz salas, kur neviena cita nav.

1659. gads ir laiks, kad Daniels Defo nolēma pludmalē izskalot nogurušā Robinsona Krūzo ķermeni. Pēc tam, kad viņš attopas un sāk meklēt pārējos komandas biedrus, ceļotājs apjauš, ka ir palicis viens. Lai neaizmirstu šo smago dienu, viņš ātri uzmeistaro koka krustu, kuru ierok pludmales smiltīs, uz tā viņš ar nazi izgriež: „Šeit es izkāpu krastā, 1659.gada 30.septembrī”. Viņš zināja, ka, uzturoties uz salas, datumi sāks jukt, tāpēc svarīgi ieviest kādu laika skaitīšanas atskaites punktu.

Dzīve uz salas pamazām iegūst ikdienišķākus apveidus. Pirms pilnīgas avarējušā kuģa nogrimšanas, Kruzo no tā iznes visu, kas viņam varētu noderēt dzīvošanai. Tā viņš pamazām sāk celt sev nojumi, ko pārveido par māju un aprīko to ar dažādām lietām. Tāpat viņš pieradina savvaļas kazas, kuras nodrošina mednieku ar drošu pārtiku un ādām, kas īpaši svarīgi, kad jāpagatavo apģērbs.

Lielas pārmaiņas vientuļnieka dzīvē ienes kaimiņu salas kanibāli. Viņi izmanto Kruzo salu upurēšanas rituāliem un ved uz salu savus upurus. Vienu no šiem upuriem Kruzo izglābj, dodams viņam vārdu Piektdienis – par godu dienai, kad iezemietim dota otra iespēja.

Tā uz salas Robinsons Kruzo pavada 27 gadus. Viņš cīnās ar kaimiņu salas aborigēniem, iekārto savu ikdienu, līdz viņu netīšām izglābj pirātu kuģis. Sadumpojusies apkalpe nolēmusi uz salas izsēdināt savu kapteini, atrod tajā Robinsonu Kruzo. Viņš pamanās dabūt sevi uz klāja un aizceļo uz Angliju. Ceļinieka ģimene jau sen viņu apglabājusi līdz brīdim, kad Robinsons pārrodas. Viņš turklāt ir kļuvis par turīgu vīru, jo pa visiem prombūtnes gadiem viņa plantācija ir nesusi pamatīgu peļņu. Taču pēc bagātības Robinsons ceļo piesardzīgi, lai nenonāktu atkal kādā ilgā ceļojumā pa jūru.

Daniels Defo ar šo romānu “izvilka lielo lomu”, grāmata bija ļoti populāra. Stāstam par Robinsonu Kruzo bija vairāki turpinājumi, bet neviens no tiem nepārspēja pirmo stāstu unikalitātē. Taču Defo meistardarbs kļuva par īpašu stāstu literatūrā, jo parādīja cilvēka cīņu pašam ar sevi, dabu un likteņa neiedomājamiem līkločiem. Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka Robinsons Kruzo ir piedzīvojis vairākus izdevumus, ekranizācijas un dažādas versijas.