1791. gada 30. septembrī Vīnē izrādīja spilgto un dejiski daudzšķautņaino Volfganga Amadeja Mocarta operu „Burvju flauta”.

Komponists Volfgangs Amadejs Mocarts un impresārijs, dramaturgs un aktieris Emanuels Šikanēders iepazinās 1780. gadā, kad Šikanēdera vadītā trupa viesojās Mocarta dzimtajā Zalcburgā. Ar laiku abi kļuva par krietniem draugiem un līdzgaitniekiem skatuves mākslā – 1789. gadā Šikanēdera vadītā trupa darbojās Vīnes priekšpilsētas Vīdenas teātrī, kur par tās augstākajiem sasniegumiem kļuva Mocarta operu iestudējumi: 1789. gadā „Bēgšana no seraja” un, visbeidzot, „Burvju flauta”, kurai pirmoreiz vēsturē te vērās priekškars 1791. gada 30. septembrī. Pirmizrādē Mocarts pats sēdēja pie klavesīna, bet operas libreta autors Šikanēders, būdams arī spilgts baritons, spēlēja galvenā komiskā varoņa Papageno lomu.

Mocarts un Šikanēders bija ne tikai draugi un kolēģi, bet arī vienas organizācijas – Masonu jeb Brīvmūrnieku brālības biedri, un „Burvju flautas” tēlos nepārprotami saskatāma ar masonu idejām saistīta simbolika. Libreta detaļas vairākkārt apspēlē masoniem būtisko skaitli trīs; piemēram, otrajā cēlienā galvenais varonis Tamino iztur trīs pārbaudījumus, kuri, starp citu, aizdomīgi atgādina brīvmūrnieku iniciācijas rituālus. Daži saskata operas tēlos konkrētāku vēsturiskās realitātes atspoguļojumu. Tā gaišo spēku vadoņa Zarastro prototips varētu būt Ignass fon Borns, zinātnieks un nozīmīgs masonu kustības dalībnieks, jau piesauktā prinča Tamino prototips – masoniem labvēlīgais imperators Jozefs II, savukārt viņa mīļotā Pamīna simbolizē Austrijas tautu. Galu galā, izturējis pārbaudījumus, Tamino atbrīvo savu mīļoto Pamīnu, un mīlētāji var būt kopā. Opera neiztiek arī bez antagonista, un šī loma piekrīt Nakts karalienei, kurā autori, iespējams, attēlojuši Jozefa II māti, imperatori Mariju Terēzi – masonu kustības vajātāju. Tomēr idejiskā nepatika pret Nakts karalienes prototipu nav likusi Mocartam apdalīt šo tēlu muzikālā ziņā – Nakts karalienes ārijas ir vieni no spilgtākajiem numuriem ne tikai „Burvju flautā”, bet visā operas vēsturē.