Kinetoskops – tā sauca mūsdienu filmu demonstrēšanas ierīču ciltstēvu. Tomass Alva Edisons šim savam izgudrojumam saņēma ASV patentu 1897. gada 31. augustā.

 

Vitaskops, mutoskops, kinetoskops, eidoloskops, tahiskops, kinetofons, fantaskops, projektoskops, optigrāfs, motigrāfs, kamergrāfs... Visi šie skanīgie nosaukumi, kuri parādījās laikrakstu un reklāmas plakātu tekstos 19. gadsimta nogalē, atspoguļo cilvēces jauno aizraušanos - kustīgu fotogrāfisko attēlu vērošanu. Dažas no šīm ierīcēm ir tikai nenozīmīgi sānsoļi kinoindustrijas uzvaras gājienā, citi - nepieciešami tās evolūcijas posmi. Šodien par vienu no nozīmīgākajiem, faktiski - pirmo komerciāli izmantoto filmu rādīšanas ierīci: Tomasa Alvas Edisona kinetoskopu, kuram patents izsniegts 1897. gada 31. augustā.

Grūti pat izsvērt, kas vairāk bija Tomass Alva Edisons - izcils izgudrotājs vai izcils uzņēmējs. Katrā ziņā, savus izgudrojumus radot, viņš allaž ņēma vērā to masu ražošanas un noieta iespējas, un viņa laboratorija Ņūdžersijas štatā, kurā darbojas daudzi talantīgi līdzstrādnieki, uzskatāma par pirmo īsti industriālo laboratoriju pasaules vēsturē. Kinetoskopa tapšanā galvenais praktiskā darba veicējs bija laboratorijas līdzstrādnieks Viljams Diksons, kurš kļuva arī par pirmās kinolentes personāžu. 1891. gada 20. maijā kinetoskops tika demonstrēts Savienoto Valstu Sieviešu klubu nacionālās federācijas loceklēm, kuras bija ieradušās ekskursijā Edisona laboratorijā. Laikraksts The New York Sun rakstīja: "Kastes augšpusē ir atvere kādas collas diametrā. Ieskatījušās atverē, dāmas tur redzēja vīrieša attēlu. Tas bija visneparastākais attēls. Vīrietis palocījās, smaidīja un māja ar rokām, un pacēla cepuri ar visperfektāko dabiskumu un grāciju. Visas kustības bija perfektas..." Kino vēsturē šī apmēram trīs sekundes ilgā filmiņa palikusi ar nosaukumu "Diksona sveiciens".

Ja laikraksta reportierim ļautu ieskatīties kinetoskopa iekšienē, viņš tur redzētu uz daudziem nospriegojošajiem veltnīšiem uztītu filmu. To griež elektromotors, liekot attiecīgajam kadram nonākt pretī skatāmajai atverei koka korpusa augšpusē. Kinetoskopā izmantotie lentes kustības principi pamatos palika nemainīgi visās ierīcēs, ar kurām tika rādītas filmas, līdz pat video ēras sākumam pagājušā gadsimta vidū.

Kinetoskops izrādās neticami ienesīgs pasākums. Amerikāņi bija gatavi maksāt 25 centus par iespēju dažas minūtes pa atveri skatīties uz kustīgu bildīti koka skapīša iekšienē - par tādu pašu naudu tolaik varēja nopirkt biļeti uz pāris stundu ilgu vodeviļas izrādi. Kinetoskopu zāles izplatījās visā Amerikā un ienesa Edisonam desmitiem tūkstošu dolāru peļņas. Tomēr jau laikā, kad tika reģistrēts izgudrojuma patents, tas bija novecojis. 1895. gadā parādījās pirmās ierīces, kuras, izmantojot Edisona laboratorijā radīto filmas kustības mehānismu, projicēja attēlu uz ekrāna. Skatītājiem vairs nebija jāgaida rindā un jālūr pa atveri koka skapītī - viņi varēja ērti iekātoties krēslā un skatīties filmu uz kinoekrāna. Tomass Edisons 1895. gadā kādā vēstulē rakstīja: "Ja mēs sāksim ražot šīs jaunās ekrāna mašīnas, mēs visu izpostīsim. Tagad mēs ražojam atveres skatāmās mašīnas un pārdodam tās ar labu peļņu. Ja mēs sāksim ražot ekrāna mašīnu, visām Savienotajām Valstīm vajadzēs varbūt kādas desmit tādas. Ar šādu daudzumu pietiks, lai parādītu filmas ikvienam šīs valsts iedzīvotājam - un cauri būs. Nekausim taču zosi, kura dēj zelta olas!" Tomēr jau tajā pašā gadā arī Edisona laboratorijā sākas darbs pie savas "projekcijas kinetoskopa" sistēmas.