1917.gada 31.janvārī Vācija paziņo, ka atsāks izmantot savas zemūdenes karadarbībai pret kara kuģiem Pirmajā pasaules karā. Zemūdenes jeb “U-boats” bija tik efektīvas, ka vācieši tās lielākoties izmantoja tirdzniecības kuģu gremdēšanai. Atsevišķas valstis iesaistījās Pirmajā pasaules karā tikai pēc tam, kad vācieši nogremdēja kādu no viņu kuģiem.

“U-boats” jeb zemūdenes vācu valodā tika attiecinātas uz visām zemūdenēm, kuras Vācija uzbūvēja. Tomēr angļu valodā “U-boats” ieguva jēdzienisku nozīmi. tieši runājot par kara vajadzībām būvētajām zemūdenēm, kuras Vācija izmantoja Pirmajā un Otrajā pasaules kara laikā. Šīs zemūdenes bija izcils inženiertehnisks izgudrojums savam laikam. Tomēr arī pie šādiem nosacījumiem zemūdenes bija reāla elle zem ūdens. Tās uz priekšu dzina iekšdedzes dzinējs, kas nozīmēja, ka zemūdene bija pilna ar dūmiem, tur bija karsti un saspiesti. Tie, kuri dienēja uz šīm zemūdenēm, bija izcili izturīgi cilvēki. Ne velti vācieši viņus dēvēja par vilkiem.

Pirmie vāciešu mēģinājumi radīt zemūdenes sākās 1851.gadā. Tad trīs vīru apkalpe nogrima Ķīles ostā eksperimentālā zemūdenē, kuru veidoja inženieris Vilhelms Bauers. Viņš pilnveidoja savas zemūdenes uzbūvi, tomēr lielākie panākumi zemūdeņu būvniecībā sākās 19.gadsimta beigās. Frīdriha Krupa dokos Ķīles ostā tika uzbūvēta pirmā veiksmīgā kara tipa zemūdene. Zīmīgi, ka kuģis, kuram bija dots vārds Forele, tika pārdots Krievijas impērijai, kas tajā laikā karoja ar Japānu.

1912.-1913.gads bija izšķirošais pārmaiņu laiks zemūdeņu būvniecībā. Inženieri aizvietoja kerasīna (petrolejas) dzinēju ar efektīvāko dīzeļmotoru un palielināja zemūdens torpēdu nodalījumu skaitu. Tieši ar tādām zemūdenēm Vācijā uzsāka Pirmo pasaules karu, pirmo kuģi veiksmīgi nogremdējot jau 1914.gada 5.septembrī. Par pirmo upuri kļuva britu izlūkošanas kuģis “Pathfinder”. Arī turpmākajos mēnešos vācieši koncentrējās galvenokārt uz kara kuģiem, jo Vācijas valdība apzināti izsludināja naudas balvu par katru nogremdēto pretinieku kuģi. Tādā veidā zemūdeņu apkalpes īpaši metās sacensībā nomedīt pēc iespējas lielākus un slavenākus kuģus. Taču jau pavisam drīz uzsvari zemūdens karadarbībā mainījās.

Gremdēt karakuģus izrādījās nebija nemaz tik izdevīgi. Vācijas armijas komandieri lika zemūdeņu vienībām meklēt tieši komercreisus. Tirdzniecības kuģi bija vieglāks mērķis un to gremdēšana nodarīja lielākus zaudējumus pretiniekiem. Primāri gremdēti tika Lielbritānijas kuģi, kuri veda dažādas preces, tostarp veica armijai nepieciešamo apgādi. 1915.gadā ķeizars pat izdeva speciālu pavēli, kas ļāva vācu zemūdeņu kapteiņiem gremdēt jebkuru kuģi, kas peldēja ap britu salām. Tā kā briti efektīvi veica Vācijas jūras blokādi, šī pavēle bija plānota kā nežēlīga atbilde. Par nelaimi vāciešiem, dažkārt viņi nogremdēja arī karā neiesaistītu valstu kuģus, piemēram, Brazīlija iesaistījās karadarbībā pēc tam, kad kāda zemūdene nogremdēja Brazīlijas kravas kuģi.

Moratoriju zemūdeņu izmantošanai nācās uzlikt pēc milzīgā pasažieru kuģa “Luzitānijas” nogremdēšanas. Vācijas propagandai tas bija izcils notikums, tomēr vairāk nekā tūkstotis pasažieru, kas aizgāja bojā pēc šī uzbrukuma, lika rietumvalstīm teju saraut diplomātiskās saites ar Vāciju. ASV bija īpaši nikna, jo “Luzitānijas” nogremdēšana nozīmēja, ka Vācija neievēro karadarbības laika noteikumus. Līdz pat 1917.gada 31.janvārīm Vācija arī ievēroja liegumu zemūdenēm iesaistīties atklātā kaujā. Taču šo liegumu atcēla, kad ASV nolēma pati iesaistīties karā pret Vāciju. Zemūdeņu lietošanas ierobežojumi atsaucās uz kara panākumiem, tāpēc, kad kara laukā bija lielāki zaudējumi, atkal tik aizdota pavēle sākt uzbrukumus ar zemūdenēm.

Karu Vācija zaudēja, pat neskatoties uz izmisīgiem centieniem uzbrukt ar dažāda veida ieročiem un tehnoloģijām. Kara beigās no 373 uzbūvētajām vācu zemūdenēm, 178 bija zaudētas kaujās. Daļu nogremdēja kuģi, daļu – mīnas. Tomēr lielākais skaits zemūdeņu daļa padevās Vācijai kapitulējot.

Interesanti, ka zemūdenes nogremdēja tikai dažus desmitus karakuģu. Savukārt torpēdas dzelmē aizrāva vairāk nekā piecus tūkstošus tirdzniecības kuģu. Kopējais kravas apjoms, ko zemūdenes bija iznīcinājušas, tika lēsts ap 11 miljoniem tonnu. Zemūdenes bija izrādījušās tik efektīvas, ka to būvēšanu Vācijai aizliedza. Bet sākoties Otrajam pasaules karam, Vācija atkal pavērsa vientuļo zemūdens vilku skatu uz nosacīti neaizsargātajiem tirdzniecības kuģiem. Stratēģija bija izrādījusies nāvīgi efektīva.