Žaks Kērs piedzima Buržas pilsētā, pašā Francijas vidienē, 14. gs. pēdējā desmitgadē. Dzimis turīga tirgotāja ģimenē, Žaks gāja tēva pēdās un uzsāka darījumus Tuvajos Austrumos. Viņam nepārprotami piemitusi milzu enerģija un pārsteidzošs komersanta talants, jo tieši ar viņa pūliņiem Francija dažās desmitgadēs kļuva par nopietnu spēlētāju Vidusjūras tirdzniecībā. Galu galā to novērtēja arī Francijas karalis Kārlis VII Valuā, uzaicinādams Kēra kungu valsts dienestā – vispirms kā karaliskās naudas kaltuves pārzini, tad – valsts kases glabātāju un karaļa pilnvaroto Langedokas provincē. Viņa diplomāta karjeras augstākais lidojums bija karaļa pilnvarotā sūtņa amats sarunās starp pāvestu Nikolaju V un antipāvestu Fēliksu V, kas galīgi izbeidza apmēram septiņdesmit gadus ilgušo šķelšanos jeb shizmu katoļu baznīcā. Tajā pat laikā Žaks Kērs turpināja aktīvu komersanta darbību: viņam piederēja neskaitāmi kuģi, katrā lielākā Francijas pilsētā bija Kēra tirdzniecības nams, kur tirgojās ar ieročiem un dārgakmeņiem, kažokādām un vadmalu un, protams, aizdeva naudu. Ar laiku par Kēra debitoriem kļuva daudzi franču augstmaņi, arī karaliskās ģimenes locekļi un pats monarhs. Domājams, Žaka Kēra rokās tolaik bija lielākā bagātība, kāda jebkad piederējusi kādam francūzim.

Šī milzīga rocība un tai līdzi nākusī ietekme galu galā kļuva Žakam Kēram liktenīga. Viņš bija aizdevis naudu pārāk daudziem ietekmīgiem debitoriem, viņa darījumu vēriens sāka traucēt daudziem citiem pelnīt gribētājiem. 1450. gadā pēkšņi nomira karaļa metrese Agnese Sorela, starp citu, uzskatīta par sava laika daiļāko sievieti. Pusotru gadu vēlāk viņas nāvē gluži negaidīti tika apvainots Žaks Kērs. Apvainojumiem nepārprotami nebija nekāda pamata, taču 1451. gada 31. jūlijā karalis Kārlis lēma apsūdzēt un arestēt savu uzticības personu un kreditoru.

Tiesas process vēl tikai sākās, kad Žaka Kēra milzīgais īpašums jau tika konfiscēts un nodots karaļa radu un favorītu valdījumā; pamatīgu summu monarhs tūdaļ pievāca valsts kases papildināšanai. Starp Kēra lietas iztiesātājiem visi bija vai nu viņam parādā, vai arī iedzīvojušies uz viņam atņemto īpašumu rēķina, tāpēc iznākums bija iepriekš paredzams. Sākotnējo apsūdzību slepkavībā pierādīt neizdevās, taču tās vietā stājās citas, ne mazāk absurdas – par krāpšanu, izspiešanu, cilvēku nolaupīšanu. Turpat divus gadus ilga tiesas process, kurā ģeniālo komersantu atzina par vainīgu, piespriežot mantas konfiskāciju, milzīgu soda naudu un ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku. Tomēr Žakam Kēram netrūka arī uzticamu draugu, kuri pēc vairākiem gadiem ieslodzījuma organizēja viņa bēgšanu. Kēram izdevās nokļūt Romā, kur viņu ar godu sagaidīja pāvests Nikolajs, jau drīz ieceļot par komandieri flotei, kuru sūtīja cīņā pret turkiem. Diemžēl ceļā uz Rodas salu Žaks Kērs mira. Atmiņas par viņa pasakaino bagātību dzejas rindās tvēris laikabiedrs Fransuā Vijons:

Par nabadzību domājot,

Sev jautāju: kam staigā sērs?

Ja tev nav bagātnieka gods,

Tas nav vēl īstais sāpju mērs.

Kā labāk, vari prātā svērt:

Pa zemi staigāt vecā svārkā

Vai bagātam, kāds ir Žaks Kērs,

Zem zemes trūdēt zelta zārkā?

(Atdz. Cecīlija Dinere)