Tiesu darbi kā līdzeklis varai netīkamu publicistu, pamfletistu un citu pasugu rakstītāju apklusināšanai nebūt nav nesenu laiku izgudrojums. Drīzāk jau mūsdienu demokrātiskā pasaule, kur vairs nav īpaši jābīstas par rakstītu vai runātu vārdu izpelnīties rīkstes, kauna stabu vai, kazi, arī kāķi, ir izņēmums uz agrāko gadsimtu fona. To apliecina arī sods, kuru Anglijas tiesa 1703. gada 31. jūlijā piesprieda Danielam Defo, vienam no angļu prozas pamatlicējiem, nemirstīgā šedevra „Robinsons Krūzo” autoram. 

1702. gadā Defo vēl nebija uzrakstījis savus romānus, tai skaitā „Robinsonu”, taču bija jau plaši pazīstams kā satīriķis un publicists. Pats cēlies no prezbiterāņu ģimenes, savos rakstos viņš daudzkārt aizstāvēja tolerantāku attieksmi pret šiem tālaika Anglijas reliģiskajiem disidentiem. Tāda bija arī eseja „Kā ātri tikt galā ar īstenās ticības atkritējiem”. Imitējot oficiālās anglikāņu baznīcas sprediķotāju stilu, Defo pauda, ka visus šādus nepareizi ticošos vislabāk būtu izmest no valsts, bet viņu priesterus – pakārt uzreiz. Viņus pieciest esot tas pats, kas neārstēt mēri. Tas viss, protams, bija domāts kā hiperbola, kā publicistisks pārspīlējums, tomēr arī daudzi vēlāko laiku kritiķi atzinuši, ka Defo ironija šajā gadījumā bīstami tuvojas robežai, kur to var uztvert drīzāk kā provokāciju. Tieši tā to uzlūkoja arī tā laika varas iestādes, un kaut arī pamflets bija nodrukāts anonīmi, autoru ātri atšifrēja, 1703. gada maijā arestēja un jūlijā tiesāja. Viņu atzina par vainīgu un piesprieda pamatīgu naudas sodu, cietumu un stāvēšanu pie kauna staba.
Pieslēgšana pie kauna staba tolaik Anglijā tika piespriesta par tādiem likumpārkāpumiem kā krāpšana, maldināšana, piedalīšanās nekārtībās, homoseksuālisms. Notiesātā kakls un rokas tika ieslēgtas koka panelī, un šādā bezpalīdzīgā stāvoklī viņam bija jāpavada noteiktais laiks, kamēr pūlis varēja izklaidēties, metot viņam ar puvušām olām un dārzeņiem, sprāgušiem mājdzīvniekiem, dubļiem un citu draņķību. Taču, ja vainīgais, tā sacīt, bija aizdevis sabiedrībai dusmas, gadījās, ka viņa virzienā lidoja arī akmeņi, pannas un citi smagi priekšmeti, un gadījās, ka tas beidzas ar notiesātā smagu sakropļošanu vai pat nāvi.
Danielam Defo bija jāstāv pie kauna staba trīs dienas pēc kārtas pa stundai visdzīvīgākajās Londonas vietās. Tomēr viņa sodīšana beidzās drīzāk ar triumfu nekā ar pazemojumu. Uz topošā literatūras spīdekļa pusi no pūļa lidoja tikai ziedi, kamēr Daniela draugi piedāvāja garāmgājējiem iedzert uz viņa veselību un izdalīja svaigi nodrukātas brošūras ar nosodāmo eseju un autora īpaši šim gadījumam sacerētu „Himnu kauna stabam”. Tajā, starp citu, teikts:
„Laiks piešķir darbiem īsto nokrāsu un noziegumu vērš par tikumu.”