31. marts. Parīzē atklāj Eifeļa torni

1889. gada 31. martā oficiāli tiek atklāts Eifeļa tornis Parīzē. Pats arhitekts un inženieris Gustavs Eifelis lika uzvilkt Francijas karogu tornī, bet apmeklētājiem gan bija iespēja tajā uzkāpt tikai līdz otrajai platformai. Kāpšana arī bija diezgan sarežģīta, jo ceļu veikt vajadzēja pa kāpnēm.

Gustavs Eifelis ar sava torņa ideju ir izpelnījies divējādu reakciju. Vienai daļai sabiedrības šis tornis kļuva par pļauku skaistās Parīzes sejā, citiem atkal šī celtne šķita progresa un inženierzinātņu sasniegums. Veidots tikai un vienīgi no tērauda, Eifeļa tornis ir un paliek Parīzes viena no zināmākajām celtnēm.

Sākums Eifeļa tornim meklējams pasaules izstādēs. Šī celtne kļuva par Parīzes pasaules izstādes ieejas ēku, kas rotājās Marsa laukumā. Sākotnēji tā tika piedāvāta Barselonas pilsētas vadībai, taču Barselonā Eifeļa tornis tika novērtēts kā pārāk dārgs. Tad Gustavs Eifelis nolēma piedāvāt šo celtni Parīzei, jo Francijas galvaspilsēta jau ceturto reizi gatavojās uzņemt pasaules izstādi savās mājās. Lai svinētu Lielās Franču revolūcijas simtgadi, Parīzes tēviem celtne šķita ne par dārgu, ne par neglītu.

Celtniecība sākās divus gadus pirms izstādes. Liela bija mākslinieku, arhitektu un dzejnieku brēka par to, ka Eifeļa tornis būs viena vienīga izgāšanās. Celts tikai un vienīgi no tērauda, tas būs neglītuma paraugs. Kā tāds skurstenis, kas aizēnos skaistās Parīzes lieliskos pieminekļus – Triumfa arku, Luvru, Dievmātes katedrāli un vēl daudz ko citu. Tikmēr pats torņa aizbildnis, Gustavs Eifelis, aizrādīja, ka nav vērts argumentēt par celtnes daiļumu, kamēr tā nav uzcelta. Marsa laukums atrodas pietiekami tālu no lielākajiem Parīzes pieminekļiem. Savukārt tehnikas sasniegums, kas tiks pierādīts ar torņa celtniecību, garantēs jaunu izrāvienu cilvēka spējās. Jo, kā atgādināja Eifelis, dabas spēks taču ir mēraukla visam harmoniskajam, ko rada cilvēks.

Torņa atklāšana notika 1889. gada 31. martā. Eifelis uzaicināja pilsētas administrāciju un arī žurnālistus uzkāpt tornī un apskatīt pilsētu. Lifti vēl bija izstrādes stadijā, tāpēc gandrīz stundu delegācija kāpa tērauda tornī. Līdz galam tika tikai pacietīgākie, jo kāpiens paņēma pārāk daudz pūļu. Ar pilsētas administrāciju un žurnālistiem no Le Figaro, Eifelis lika atritināt valsts karogu. Viņa skatījumā celtne bija Francijas lepnums, ko, par spīti kritiķiem, apstiprināja arī Parīzes rīkotā pasaules izstāde.

Virkne slavenību un liels daudzums apmeklētāju nolēma apskatīt šo tehnisko brīnumu. Torņa platformās tika izvietots pasts, arī konditoreja, un izstādes laikā Eifeļa torni apmeklēja miljons un 800 tūkstoši cilvēku. Ieejas maksa bija atkarīga no platformas, uz kuru apmeklētāji devās, tāpēc daļu iztērētās naudas pilsēta atguva.

Interesanti šķiet, ka Eifeļa torni vajadzēja nojaukt 1909. gadā. Pasaules izstādes noteikumi paredzēja, ka tikai ar vietējo celtnieku materiāliem un prasmēm celtās ēkas vai būves ir nojaucamas ne vēlāk, kā 20 gadu laikā. Taču Eifeļa tornis jau bija kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu sakaru nodrošināšanai. Līdz ar to Parīzes administrācija nolēma tā ekspluatāciju pagarināt. Tā Eifeļa tornis Francijas galvaspilsētu rotā vēl joprojām, jo tūristu skaits un celtnes nozīme garantē visai Francijai milzīgu atpazīstamību. Netrūkst arī kritiķu. Piemēram, slavenais rakstnieks Gijs de Mopasāns, katru rītu devās brokastot uz Eifeļa torni, jo tā bija vienīgā vieta Parīzē, kur tornis nebija redzams ainavā. Citi kritiķi gan pārdomāja, kad ieraudzīja torni jau pabeigtu. Daži saka, ka tas ir gaisīgs elements Parīzes ainavā, tomēr nelabojams fakts ir tas, ka torņa nokrāsošanai nepieciešams milzīgs daudzums krāsas un alpīnista cienīgs krāsotāja darbs. Naktī torni vēl papildina apgaismojums, kas pasaules izstādes laikā bija Francijas karoga krāsās.