31. marts. Svinīgā ceremonijā Parīzē atklāj Eifeļa torni

1889. gada 31.martā svinīgā ceremonijā Parīzē tiek atklāts Eifeļa tornis, kas apmeklētājiem tiek atvērts no 6.maija.

Eifeļa tornis Parīzē ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem pasaulē. Kopš atklāšanas mirkļa 1889. gada 31. martā līdz pat mūsdienām to katru gadu apmeklē aptuveni septiņi miljoni tūristu. 

1889. gads bija Francijas revolūcijas simtgade, un par godu šim notikumam valdība bija nolēmusi pārsteigs iedzīvotājus un viesus ar patiesi neparastu celtni. Konkursā uzvarēja inženieris Gustavs Eifelis, un rezultātā Parīzē tapa 324 metrus augsts un desmit tūkstoš tonnu smags tērauda tornis, kas vienlaikus kļuva par Parīzes pasaules izstādes ieejas ēku.

Atklāšanas dienā tornī, kurā pēc arhitekta un inženiera Gustava Eifeļa norādēm bija uzvilkts Francijas karogs, apmeklētāji, kuru vidū bija gan pilsētas tēvi, gan žurnālisti, varējuši kāpt tornī. Tā kā lifti bija vēl tikai tapšanas stadijā, pirmie apmeklētāji gandrīz stundu kāpuši tērauda celtnē, un vēstures liecības saka, ka kāpiens bijis ne tas vieglākais, jo līdz galam tikuši tikai izturīgākie.

Lai arī torni atklāja 31. martā, to plašākai publikai atvēra vien tā paša gada 6.maijā. Torņa pirmajā gadā, izstādes laikā, to apmeklēja divi miljoni apmeklētāju, iztērējot par biļetēm iespaidīgas summas.

Un jāteic, ka iesākumā torni Francijas iedzīvotāji neuzņēma ar sajūsmu, to mēdza dēvēt par skabargu pilsētas acī, to sauca par neglītāko ēku Parīzē. Piemēram, rakstnieks Gijs de Mopasāns esot regulāri pusdienojis torņa restorānā, jo tā bija vienīgā vieta, kur pats kauna traips nebijis redzams. Tikmēr citiem šī celtne šķita progresa un inženierzinātņu sasniegums. Veidots tikai un vienīgi no tērauda, Eifeļa tornis ir un paliek Parīzes viena no zināmākajām celtnēm. Starp citu celtni bija paredzēts lietot tikai 20 gadus, pēc tam īpašuma tiesības pārietu Parīzes pašvaldībai, kura bija plānojusi to nojaukt. Tieši tāpēc konkursa noteikumos bijis ierakstīts, ka tornim jābūt viegli demontējamam.

Tiesa, tas izrādījās tik vērtīgs, tostarp no komunikāciju viedokļa, ka nolēma to nenoslaucīt no Parīzes sejas. Eifeļa tornis bija pasaulē augstākā celtne no radīšanas brīža vēl 41 gadu, līdz Ņujorkā uzcēla Kraislera debesskrāpi.

Kopš tā laika, tornis, kas kļuvis par Parīzes simbolu, tiek pārkrāsots ik pēc septiņiem gadiem un tam nepieciešamas sešdesmit tonnas krāsas. To dara arī tāpēc, lai torni pasargātu no rūsas.

Eifeļtorni pavada viena no Holivudas klišejām, ka teju no katra loga Parīzē to var redzēt, bet patiesība ir tāda, ka kopš māju augstums tiek ierobežots torni var redzēt tikai no augstākajām ēkām. Franču auto zīmols "Citroen" laika posmā starp 1925. un 1934. gadu izmantoja torni kā milzīgu reklāmas stendu, kad kompānijas nosaukums esot bijis izgaismots ar aptuveni ceturtdaļmiljonu gaismas spuldzītēm. Reklāmu tolaik reģistrēja Ginesa rekordu grāmatā, kā pasaules lielāko reklāmu. 

Tikmēr vācu okupācijas laikā tas tika slēgts plašākai publikai un nacistu kareivji Eifeļa galā pielika kāškrustu, taču tas bija tik liels, ka nogāzās. Viņi to apmainīja ar mazāku svastikas repliku.

Ja ir vēlme pašam uzbūvēt savu Eifeļa torni, tad to var pagatavot no 3428 lego klucīšiem. Tornī iespējams uzkāpt pievarot 1665 pakāpienus, tiesa, lielākā daļa izmanto liftus. Torņa autors trešajā stāvā savulaik izveidojis nelielu dzīvoklīti, kas pēc viņa nāves atvērts apskatei. Bet viņsaulē inženieris Gustavs Eifelis esot aizgājis, klausoties Bēthovena 5. Simfoniju.