31. oktobris. Visu Svēto diena

Mūsdienu Helovīna tradīcijas pamatā ir kristietībā kopš 8. gs. pastāvošā Visu Svēto dienas svinēšana 31. oktobrī.

Nu jau apmēram ceturtdaļgadsimtu arī Latvijā pazīstama Helovīna svinēšana 31. oktobrī. Bērni priecīgi iztaisās spocīgā paskatā un apstaigā kaimiņus, cerot tikt pie kāda našķa; šur tur savrupmāju un arī daudzdzīvokļu namu pagalmos var redzēt izdobto ķirbju gaismekļus. Kā daudzas kristietības un pat vēl senākos priekšstatos sakņotas tradīcijas, arī šī mūsdienās ieguvusi savu popkultūras un komercijas dzinuli, kas tai pēdējā simtgadē ļāvis ieviesties lielā daļā pasaules.

Helovīna nosaukums radies jauno laiku sākumā Skotijas angļu valodā no vārdu savienojuma All Hallows Eve – Visu Svēto priekšvakars. Jau 4. gs. kristīgajā baznīcā radās tradīcija noteiktā dienā pieminēt visus svētos un mocekļus. Dažādās toreizējās kristīgās pasaules daļās konkrētais datums atšķīrās, bet parasti tā bija kāda diena aprīlī vai maijā. Par to, kur un kā notikusi pāreja uz svēto pieminēšanu 1. novembrī, atrodamas vairākas versijas. Viena pauž, ka šādu lēmumu pieņēmis kāds no pāvestiem, jo siltajā gadalaikā Romā vieglāk izplatījušās sērgas un liels dievlūdzēju pieplūdums uz svētkiem bijis nevēlams. Cita versija 1. novembra tradīcijas ieviešanos saista ar Britu salām. Saskaņā ar šo variantu, Visu Svēto dienas svinēšana 1. novembrī vispirms iedibinājusies Īrijā un Nortumbrijā 8.gs., un no turienes tad nākamajā gadsimtenī izplatījusies kontinentālajā Eiropā. Ja tas ir tā, tad, iespējams, kristīgā baznīca ķeltu zemēs šādi agrajos viduslaikos integrējusi savā ritā pagāniskos apkūlību svētkus, ķeltu valodās sauktus Sauvin, Sauiņ vai Sauņ. Šo svētku ļoti būtiska sastāvdaļa bijusi arī senču garu godināšana un pacienāšana. Vēl izteiktāka šī sasaiste kļuva, kad 10. gs. līdzās Visu Svēto dienai 1. novembrī katoļu baznīca savā kalendārā ierakstīja arī Visu dvēseļu dienu, respektīvi, mirušo pieminēšanas dienu 2. novembrī.

Māju apstaigāšana cienasta iegūšanas nolūkā ieviesusies Britu salās, pēc visa spriežot, ap 15. gs. Ubagi un citi trūcīgi ļaudis iegriezās mājās un piedāvājās aizlūgt par attiecīgās ģimenes mīļajiem aizgājējiem, kā atlīdzību saņemot vai nu sīknaudas gabalu, vai kādu našķi. Bieži tie bija īpaši cepumi, Britus salās saukti par ‘soul cakes’ – burtiski „dvēseļu kūkām”. Šādi atlīdzinātajai aizlūgšanai bija jāatbrīvo kristīgā dvēsele no šķīstītavas mocībām, un visai izplatīts daudzviet Eiropā bija arī priekšstati, ka šais svētāmajās dienās dvēseles var izkļūt no šķīstītavas un apmeklēt savējos. Attiecīgi tās arī tikušas pienācīgi sagaidītas – ar silti izkurinātu istabu un klātu mielasta galdu. Šādas ieražas pētnieki vēl 19. gs. konstatējuši Tirolē, Bretaņā, pat Parīzē, un tajās, protams, saskatāma nepārprotama radniecība ar veļu mielošanu, kas piekopta Latvijā vēl pagājušajā gadsimtā un, iespējams, dažviet notiek joprojām. Arī tērpšanās maskās, apstaigājot kaimiņu namdurvis, domājams, sakņojas tais pašos senajos priekšstatos, kuros mums labi zināmā ķekatās, budēļos jeb čigānos iešana. Protams, Helovīna masku tēli saistās pamatā ar makabro, mistisko, šausminošo – visu, kas atgādina dzīvajiem par neizbēgamo ceļu uz viņpasauli.