1877.gada 4. decembrī pasaulē nācis visu laiku ražīgākais latviešu rakstnieks Andrejs Upīts. Kritiķu slavēts par valodas krāšņumu un pelts par smagnējību, kritizēts, ka veidojis pārāk smagnējas teksta konstrukcijas un izteicies pārāk gari un sarežģīti tur, kur varējis izteikties īsāk un vienkāršāk.

Andrejs Upīts dzimis 1877. gada 4. decembrī Skrīveru Kalniņos rentnieka ģimenē. Šajā apvidū paiet viņa bērnība. Jau mazotnē viņš bija zinātkārs zēns, lasīja visu, kas vien pagadījās pa rokai – avīzes, žurnālus, grāmatas. Tolaik latviešu literatūru galvenokārt veidoja lauku skolotāji, un viens tādiem lauku rakstniekiem bija arī Skrīveru pagastskolas skolotājs Jānis Purapuķe.

Kad Andrejs sāka mācības vietējā skolā, viņam ar skolotāju Purapuķi izveidojās labas attiecības. Vēlāk savās atmiņās viņš rakstīja: “Nezinu, kādu īpašību pēc īsti Purapuķe mani puslīdz ieredzēja. Apdzīvojies jau pēc pāris nedēļām, es biju viens no pirmajiem draiskuļiem un palaidņiem. Neviena nerātnība un izkaušanās nenotikās bez manas visciešākās līdzdalības, bet daudzas tieši uz manu iniciatīvi. Pret manu tēvu uzmanīties Purapuķem arī nevarēja būt nekāda iemesla. Jādomā, pa daļai taisnība bijuse vecāku, visas skolas un paziņu ieskatam, ka man esot neredzēti viegla galva.”

Ievērojis zēna spējas, Purapuķe aprunājās ar Andreja tēvu un panāca, ka viņš piekrīt reizēm atslogot dēlu no zemes darbiem, lai rastu viņam iespēju vairāk pasēdēt pie grāmatām. Tolaik pagasta skolās skolēni mācījās trīs klases, taču Andrejs skolojās ievērojami ilgāk, turklāt kļuva par skolotāja Purapuķes palīgu. Vēlāk Upīts rēķināja, ka Skrīveru pagastskolā mācījies kādas septiņas vai astoņas ziemas un arī pāris vasaru.

“Galvenā kārtā man nu pa dienu bija jāizpilda Purapuķes vieta klasē, kurš pat tur veselām nedēļām tikpat kā nerādījās. Brīvajā laikā pārrakstīju Purapuķes romānus. Jādomā, ka literāriskā izteiksmē še tomēr kaut cik ievingrinājos,” vērtē pats Andrejs Upīts.

No skolotāja sasvītrotajiem un grūti salasāmajiem stāstu un lugu manuskriptiem Andrejs uztaisīja tekstu, kas bija lasāms skaistā rokrakstā. Jāpiebilst, ka lieliskais, gandrīz vai kaligrāfisks rokraksts viņam saglabājās līdz pat sirmam vecumam. Tikai mūža beigās, kad pirksti vairs tik veikli neklausīja, viņš reizēm lietoja rakstāmmašīnu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Upīts devās uz Rīgu, lai nokārtotu nepieciešamos eksāmenus un kļūtu par skolotāju. Pedagoga darbu viņš sāka kā skolotāja palīgs Pierīgā, Mangaļu skolā, bet vēlāk kļuva par pilntiesīgu skolotāju un strādāja dažādās Rīgas mācību iestādēs. Tomēr Upīša sirds aicinājums bija nevis pedagoģija, bet rakstniecība. 1899. gadā viņš debitēja ar stāstu “Vētrā” un dzejoli “Gars”, ko publicēja “ Austruma kalendārā” .

No 1908. līdz 1915. gadam rakstnieks dzīvo Skrīveros, savā mājā un ar īpašu aizrautību iekopj dārzu ap māju. Pēc Pirmā pasaules kara, atgriezusies no bēgļu gaitām, Upīšu ģimene ierauga postažu: māja sagrauta, plašā bibliotēka zudusi, koki izcirsti.

1921. gadā uz veciem pamatiem tiek uzcelta jauna ēka, bet dārzs iekopa vēl plašāku. Līdz 1940. gadam rakstnieks te pavada vasaras, saraksta vēsturisko traģēdiju “Mirabo”, virkni komēdiju, daudz tulko. 1940. gadā viņš kļūst par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju un žurnāla “Karogs” atbildīgo redaktoru.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Andrejs Upīts ar ģimeni dodas evakuācijā uz Kirovas apgabalu Krievijā. Pēc kara atgriezies Rīgā, viņš kļūst par Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītāju un profesoru, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātāju un tā direktoru, Rakstnieku savienības priekšsēdētāju.

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā Andrejam Upītim piešķirts filoloģijas zinātņu doktora grāds, vēl pirms tam viņš bija ticis pie LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukuma. Lieki piebilst, ka viņam piestāv arī LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukums.

Viņš tiešām bijis ražīgs rakstnieks – sarakstījis 20 romānu, 12 stāstu un noveļu krājumu, 28 lugas – vēsturiskas traģēdijas, drāmas un komēdijas. Izdevis arī divus dzejas krājumus, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists un tulkotājs. Izcils Latvijas dabas ainavu, plašu tautas dzīves panorāmu un spilgtu raksturu tēlotājs.

Mērot un sverot sarakstītā apjomu, Andreju Upīti var saukt par čempionu, jo viņš ir visu laiku ražīgākais rakstnieks latviešu literatūras vēsturē.

Rakstnieks nodzīvoja garu mūžu – 93 gadus un miris Rīgā 1970. gada 17. novembrī.