1945. gada 4. februārī Krimas pussalas dienvidu krastā, Livādijas pilī netālu no Jaltas, sākās trīs Otrā pasaules kara sabiedroto lielvalstu vadītāju tikšanās. Samitā, kas ieguva Jaltas konferences nosaukumu, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un Padomju Savienības diktators Josifs Staļins ieskicēja Eiropas un pasaules izkārtojumu pēc kara beigām.

Februāris arī subtropos nav diez cik silts mēnesis, un acīmredzot izņēmums nebija arī 1945. gada februāra sākums Krimas pussalas dienvidu piekrastē. Katrā ziņā trīs impozanti personāži, kuri pozēja fotogrāfiem, ērti iekārtojušies krēslos Livādijas pils dārzā, labāk jutās kārtīgi aizpogātās virsdrēbēs. Britu premjerministra Vinstona Čērčila vilnas mēteļa biezais audums negribēja īsti glīti pielāgoties sēdētāja druknā auguma aprisēm. Ko tādu nekādi nevarēja sacīt par eleganto melno apmetni, kuru virs pelēkzilā uzvalka valkāja Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Krietna drēbnieka adatu varēja jaust arī padomju kompartijas ģenerālsekretāra Josifa Staļina tēraudkrāsas šinelī ar maršala uzplečiem. Tā nu tur sēdēja trīs vīri, kuri dažus mēnešus pirms 2. pasaules kara beigām bija ieradušies kādreizējā Krievijas caru rezidencē pie Melnās jūras, lai bezmaz vai trijatā izlemtu, ko Eiropai nesīs drīzumā gaidāmais miers.

Jaltas konference, kā šo tikšanos visbiežāk dēvē vēsturēs grāmatās, bija otrā amerikāņu, britu un padomju vadītāju tikšanās 2. pasaules kara laikā. Pirmā bija notikusi Teherānā 1943. gada beigās, un kopš tā laika pasaules kara frontēs daudz kas bija mainījies. Pāris dienas pirms Jaltas konferences sākuma maršala Žukova tanki bija sasnieguši Oderas upi, un nieka 70 kilometri tos šķīra no Berlīnes. Nav brīnums, ka Staļins Livādijā uzvedās ne vien kā namatēvs, bet arī kā spēlētājs ar stiprākajiem trumpjiem. Paradoksāli, bet prezidents Rūzvelts joprojām loloja zināmas ilūzijas. Viņam šķita, ka, ja vien Rietumi nemēģinās runāt ar Staļinu no spēka pozīcijām, padomju diktators atklās sev piemītošu rakstura cēlumu un necentīsies ar varu anektēt Austrumeiropu. Ļoti iespējams, Rūzvelta ilūzijas baroja ne vien naivums un neinformētība - amerikāņiem tobrīd bija vitāli svarīga padomju iesaistīšanās karā pret Japānu. Toties no jebkādām ilūzijām Staļina sakarā bija brīvs britu premjers Vinstons Čērčils. Viņš lieliski saprata - Staļins sev nokamps tik daudz no Eiropas, cik spēs, un ar labu atpakaļ nedos neko. Principiāli svarīgi britiem bija panākt Polijas suverenitātes atjaunošanu, jo tieši tās dēļ Lielbritānija 1939. gadā bija sākusi karu. Staļins neiebilda un pat pieprasīja, lai Padomju Savienības pievāktās teritorijas poļiem tiktu kompensētas - uz sakautās Vācijas rēķina. Par tādu marginālu tēmu kā Baltijas valstu suverenitāte pasaules varenie Jaltā, cik var spriest, vispār necilāja. Bija skaidrs, ka pēc kara Baltiju kontrolēs padomju karaspēks, un rietumniekiem atliks vien de iure neatzīt, bet de facto pagaidīt labākus laikus.