1965. gadā ASV prezidents Lindons Džonsons iepazīstina ASV Kongresu ar savu "Great Society" („Izcilās sabiedrības”) programmu.

"Mēs grasāmies veidot izcilu sabiedrību, kurā neviens vīrietis vai sieviete nekristu par upuri bailēm, nabadzībai vai naidam, kurā ikvienam vīrietim un sievietei būtu iespēja īstenoties, gūt pārticību un lolot cerības." Tā Amerikas Savienoto Valstu prezidents Lindons Džonsons formulēja savu politisko kredo, savu Izcilas sabiedrības - The Great Society - ideju. Par konkrētu politisku programmu prezidents to izvērsa gadskārtējā uzrunā Kongresam, ar kuru uzstājās 1965. gada 4. janvārī.

Savienoto Valstu prezidenta amatā Lindons Beins Džonsons nonāca traģiska notikuma rezultātā. Viņš bija viceprezidents Džona Ficdžeralda Kenedija valdībā un stājās viņa vietā 1963. gada novembrī, kad prezidenta Kenedija dzīvību laupīja slepkavas lodes. Daudzas no idejām, kuras Džonsons ietvēra savā programmā, bija mantotas no viņa priekšgājēja. Tā, piemēram, būtisko ar nodokli apliekamās ienākumu daļas samazinājumu, kas notika 1964. gada februārī, bija ierosinājis vēl Kenedijs. Šim solim bija pārsteidzošs efekt s- jau nākamajā gadā Savienoto Valstu nacionālais kopprodukts pieauga par 10% un turpināja augt vairākus nākamos gadus, attiecīgi valsts ieņēmumi laikā no 1961. līdz 1967. gadam palielinājās turpat par 60%. Džonsons izrādījās izcils prezidenta Kenedija darba turpinātājs. Viņam gan trūka Kenedija žilbinošās harizmas, taču piemita izcilas politiskā taktiķa spējas, kas ļāva iedzīvināt savas idejas tik sekmīgi, kā to diezin vai iespētu pat viņa priekšgājējs. To, ka nav tikai Kenedija ēna, Džonsons apliecināja, spīdoši uzvarēdams 1964. gada prezidenta vēlēšanās.

Lindona Džonsona "Great Society" ir nepārprotama līdzība ar prezidenta Franklina Delano Rūzvelta "New Deal" programmu, kura bija vērsta uz Lielās depresijas seku pārvarēšanu 30. gados. Pēckara periods Amerikai bija īsts "zelta laikmets", taču līdz ar 50. gadu beigām iezīmējās problēmas, no kurām sajūtamākās bija ekonomiskās izaugsmes apsīkums, sociālā nevienlīdzība, joprojām pastāvošā rasu un dzimumu diskriminācija, pieaugošie draudi apkārtējai videi.

Atšķirībā no Rūzvelta "New Deal", kuras galvenais akcents bija ražošanas un nodarbinātības veicināšana, Džonsona "Great Society" centrā bija pilsoņu tiesību un labklājības veicināšanas aspekti. Vairāki likumdošanas akti būtiski mazināja diskrimināciju nodarbinātības, sabiedrisko pakalpojumu un politisko tiesību jomās, uzlaboja imigrantu un indiāņu stāvokli. Stipendiju programmas palielināja visu līmeņu izglītības pieejamību, padarot studiju iespējas atkarīgas pirmām kārtām no jaunieša talanta nevis vecāku maka biezuma, savukārt veselības aizsardzības programmas garantēja valsts apmaksātu ārstēšanu veciem cilvēkiem un trūcīgajiem. Pirmo reizi Savienoto Valstu federālā administrācija izvērsa plašu atbalstu mākslai un kultūrai, tika izveidoti sabiedriskā radio un televīzijas tīkli. Tomēr laikam gan pats nozīmīgākais Lindona Džonsona "Great Society" sasniegums bija nabadzības apkarošana. Džonsona sociālo reformu rezultātā laikā no 1963. līdz 1970. gadam zem nabadzības robežas dzīvojošo amerikāņu īpatsvars samazinājās no 22,2% līdz 12,6%, un apmēram šādā līmenī palicis līdz pat mūsu dienām.