1895. gada 4. janvārī dzimis Gustavs Klucis – domājams, pasaulē atpazītākais un visvairāk pētītais latviešu mākslinieks, viens no pagājušā gs. 20./30. gadu padomju avangarda spilgtiem pārstāvjiem.

Gustavs Klucis – viens no pasaulē atpazītākajiem, iespējams, pat pats atpazītākais latviešu mākslinieks, kurš tomēr savas dzīves laikā un arī vairākas desmitgades pēc tam bija salīdzinoši nezināms paša dzimtenē. Praktiski viss viņa radošais mūžs pagājušā gadsimta 20. un 30. gados aizritēja tobrīd nesen tapušajā padomju valstī, kur viņš kļuva par vienu no šīs valsts kultūrvides veidotājiem un, līdz ar to, jaunu ceļu meklētājiem pasaules vizuālajā mākslā. Klucis tiek minēts kā viens no ievērojamākajiem padomju konstruktīvisma virziena pārstāvjiem un viens no fotomontāžas tehnikas pionieriem. Daudzos gan viņa māksla izraisa pretrunīgu un pat noliedzošu reakciju, jo tās galvenais saturs ir boļševiku revolūcijas ideju un vēlāk arī Staļina personības kulta propaganda.

Gustavs Klucis nācis pasaulē 1895. gada 4. janvārī toreizējās Krievijas impērijas Vidzemes guberņas Ķoņu pagastā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā viņš iestājās Rīgas mākslas skolā, kur viņa pasniedzēji bija tā laika latviešu mākslas dižgari – Rozentāls, Purvītis, Tillbergs. Šo izglītības procesu pārtrauca karš un iesaukšana Krievijas armijā, tālāk – revolūcija, sarkanā strēlnieka un boļševiku vadoņa Ļeņina apsardzes kareivja gaitas Maskavā, un izglītošanās pie vairākiem izciliem krievu māksliniekiem. Starp viņiem pirmām kārtām minams leģendārais avangardists, suprematisma virziena aizsācējs Kazimirs Maļevičs Augstākajās mākslinieciski tehniskajās meistardarbnīcās jeb VHUTEMAS. Pabeidzis studijas, Gustavs Klucis tūdaļ pats kļuva par meistardarbnīcu pasniedzēju.

Kluča daiļrades dominējošais žanrs ir plakāts, viņa oriģinālās tehnikas spilgtākā iezīme – fotografētu detaļu iekļaušana konstruktīvisma kompozīcijās līdz ar ģeometriskām formām un tekstu. Mākslinieks apbrīnojami efektīgi izmanto mērogu, kombinējot dažāda lieluma attēlus un figūras. Fotogrāfijas sastindzinātā kustība, iekļauta mākslinieka būvētajās kompozīcijās, atkal atdzīvojas vērotāja uztverē, kļūstot līdzīga kinokadram. Kā savulaik raidījumā „Šīs dienas acīm” sacīja kinorežisors Pēteris Krilovs, Gustavam Klucim veltītās filmas „Nepareizais latvietis” autors, Klucis savulaik, strādājot „ar šķērītēm un līmīti”, panācis efektu, kāds retajam izdodas ar visām modernajām trīsdimensiju datorgrafikas iespējām. Var piebilst, ka Gustava Kluča pastāvīgā līdzradītāja bija arī viņa dzīvesbiedre, gleznotāja un grafiķe Valentīna Kulagina.

Nav pamata domāt, ka Gustavs Klucis neticēja vispasaules proletāriskās revolūcijas un komunisma celtniecības idejām. Pēc visa spriežot, puisis no Ķoņiem sevi atrada jaunās pasaules cēlāju rindās, aktīvi veidojot šīs pasaules vizuālo tēlu. Iespējams, ka tad, kad sākotnējo atdevīgo kalpošanu revolūcijas ideāliem padomju elitē arvien noteiktāk nomainīja verdziska pakalpošana vadonim Staļinam, mākslinieks piedzīvoja vilšanos un kompromisus ar sirdsapziņu, par ko gan trūkst jebkādu konkrētu liecību. Lai kā arī nebūtu, viņam liktenīga, visdrīzāk, izrādījās piederība latviešu tautai. Staļiniskajam teroram pagājušā gadsimta 30. gados bija daļēji etniska genocīda pazīmes. Gustavu Kluci arestēja un 1938. gada 26. februārī nošāva t.s. „Latviešu operācijas” ietvaros.