1884. gada 4. janvārī Londonā tika nodibināta Fabiāņu biedrība – mēreni kreisa organizācija, kuras mērķis ir izplatīt demokrātijas un sociālisma idejas nolūkā mazināt privātā kapitāla ietekmi uz sabiedrības dzīves standartiem. Fabiāņi, starp kuriem bijuši daudzi ievērojami britu intelektuāļi, joprojām ir idejiski ietekmīgs spēks britu politikas kreisajā spārnā.

Romas republikas valstsvīrs un karavadonis Kvints Fābijs Maksims, kurš dzīvoja 3. gadsimtā pirms Mūsu ēras, ieguva pavārdu Kunktators – Vilcinātājs, jo karā pret kartāgiešu militāro ģēniju Hanibālu viņš izmantoja novilcināšanas taktiku, ilgi vairoties no izšķirošās sadursmes un lēnām nokausējot pretinieku. „Jums pacietīgi jānogaida īstais brīdis, kā to darīja Fābijs karā pret Hanibālu, kaut daudzi pēla viņa vilcināšanos; bet kad pienāk laiks, jums līdzīgi kā Fābijam jādod trieciens ar visu spēku, jo citādi jūsu gaidīšana būs bijusi velta un neauglīga.” Tā pauda ievads brošūrai, ar kuru sevi pieteica jauna sabiedriska organizācija – Fabiāņu biedrība, kas tika nodibināta Londonā 1884. gada 4. janvārī.

„Fabiāņu biedrības mērķis ir iedarboties uz angļu tautu, lai tā pārskatītu savu politisko satversmi demokratizācijas virzienā un organizētu savu ražošanu sociālistiskā veidā tā, lai materiālā dzīve kļūtu pilnīgi neatkarīga no privātā kapitāla. Fabiāņu biedrībai, attiecīgi, nav sava viedokļa par ģimenes dzīves jautājumiem, reliģiju, mākslu, ekonomikas teoriju abstraktā līmenī, vēstures procesu, valūtu u.t.t. Fabiāņu biedrība tiecas pēc jaunas sabiedrības organizācijas, kas sasniedzama, atbrīvojot zemi un ražošanas kapitālu no privātā un šķiru īpašuma un nododot to sabiedrības rokās vispārēja labuma gūšanai.” Tā, savukārt, teikts programatiskā rakstā, kuru biedrība publicēja pāris gadus vēlāk. Fabiāņi 19. gadsimta sociālajā kustībā ieņēma mērenā sociālisma nišu, no vienas puses atzīstot sociālu pārmaiņu nepieciešamību, no otras – noliedzot daudzu sociāldemokrātu idejas par šķiru naidu un revolūciju kā sabiedrības pārveides līdzekli. Kā jau minēts, viņi necentās attiecināt savas idejas uz jebkuru sabiedrības un indivīda dzīves aspektu, kā to darīja 20. gadsimta totalitāro ideoloģiju adepti. Atzīdami Kārli Marksu un Ferdinandu Lasālu par nenoliedzamām autoritātēm ekonomiskās domas jautājumos, viņi tomēr nekad nepadarīja šo domātāju idejas par neapstrīdamu dogmu. Fabiāņu darbības stūrakmens ir ideju pastāvīga pārbaude un pieskaņošana dzīves iespējām un prasībām un izpratne, ka „demokrātiskā sabiedrībā kompromiss ir politiska progresa nepieciešams priekšnoteikums”.

Starp fabiāņiem bijuši daudzi izcili intelektuāļi. Lai pieminam vien – ekonomistus Sidniju un Beatrisi Vebus, Džonu Meinardu Keinsu, Džordžu Koulu, rakstniekus Bernardu Šovu, Herbertu Velsu, Leonardu un Virdžīniju Vulfus. Zīmīgi, ka 19. gadsimta nogalē fabiāņi netiecās veidot savu politisko platformu, cenšoties drīzāk pavērst Liberālās partijas politiku demokrātiska sociālisma virzienā. Līdz ar Leiboristu partijas nodibināšanos 1900. gadā Fabiāņu biedrība kļuva lielā mērā par šīs partijas ideju ģeneratoru un arī personāliju kalvi. Visi britu premjerministri no Leiboristu partijas – ar Remziju Makdonaldu sākot, ar Gordonu Braunu beidzot – bijuši fabiāņi.