4. janvāris. Pasaulē nāca mūsdienu fizikas pamatlicējs Īzaks Ņūtons

1643. gada 4. janvārī pasaulē nāca mūsdienu fizikas pamatlicējs Īzaks Ņūtons. Viņš apkopoja vairāku dižu prātu priekšstatus par pasaules uzbūvi un attīstīja fizikas virzienu, kuru zinām kā mehāniku. Tajā pašā laikā Īzaks Ņūtons pētīja ne tikai fizikālus un matemātiskus jautājumus, viņš eksperimentēja ķīmijā, strādāja optikā un veica naudas reformu Anglijā.

Kurš gan nebūs dzirdējis stāstu par ābolu, kas uzkrita uz Īzaka Ņūtona galvas, radot viņā jautājumus, kas vēlāk noveda pie gravitācijas likumu izprašanas. Lai arī leģendas ar to īpašas, ka mēdz pārspīlēt notikumu gaitu, laikabiedru atmiņās tiešām parādījās stāsti par pārdomu brīžiem zem ābeles Kembridžas universitātes dārzā.

Īzaks Ņūtons piedzima 1643. gada 4. janvārī nelielā miestā zemnieka ģimenē. Tēvs bija veiksmīgs mazas saimniecības saimnieks, kurš sastrādāja pietiekami lielu mantojumu, jo diemžēl, sava dēla piedzimšanu nepiedzīvoja. Bērnībā Īzaks Ņūtons bija vājš un slimīgs bērns. Tāpēc apkārtējie bažījās, ka viņš arī varētu neizdzīvot. Taču puika dzīvoja. 17. gadsimtam Ņūtons nodzīvoja īpaši garu mūžu – 84 gadus.

Tā kā Ņūtons bija vientuļnieks, lielu interesi viņā izraisīja apkārt notiekošās lietas. Viņš allaž kaut ko meistaroja, pētīja, izzināja. Viņam, piemēram, patika pašam taisīt dzirnaviņas, apskatīt dažādas tehniskas iekārtas. Kad viņu aizveda uz skolu, Ņūtons nebija izcilnieks it visā, ko darītu, jo viņam nebija ne mazākās intereses par lietām, kas šķita mazsvarīgas. Toties tajās lietās, kas saistīja uzmanību, puika demonstrēja ļoti lielas spējas. Kad māte nolēma dēlu tomēr skolā nelaist un mācīt mājās, Ņūtona skolotāji nāca viņu pierunāt, lai ļauj dēlam pabeigt skolu tieši viņa īpašo talantu dēļ.

Kad viņš pabeidza skolu, Ņūtonam radās iespēja studēt Kembridžā pēc īpaša ielūguma. Tajā viņš ātri pierādīja, ka ir izcils un saņēma īpašas stipendijas. Ņūtona raksti par jaunas fizikas pamatiem izraisīja milzīgu ažiotāžu. Viņa pētījumi matemātiskajos vienādojumos ļāva precīzi saprast debesu ķermeņu kustību. Pielietojot šo vienādojumu atgriezeniskā veidā, Ņūtons varēja pārliecināties par savu spriedumu patiesumu. Allaž gan apbrīnu izraisa spēks ar kādu Ņūtons negribēja kašķēties. Viņš bija viens no pirmajiem Karaliskās zinātnieku savienības locekļiem, bet izstājās no tās, jo sākās bezjēdzīgi strīdi un intrigas, spriedelējot, ir taisnība Ņūtona teorijām, vai nē. Tāpēc viņš arī atzina, ka labprātāk laiku pavada vientulībā, jo tad mazāk jātērē enerģijas tukšām runām. Piemēram, par iespēju kļūt slavenam Ņūtons teica – jā, tas paplašinātu manu paziņu loku, bet tieši to man nevajag, jo cilvēki prasa pārāk daudz laika strīdiem un maz darbam.

Lai arī Ņūtons vēlējās būt tikai un vienīgi zinātnieks, viņu ievēlēja arī Lielbritānijas parlamentā. Par viņa odiozo attieksmi klīda anekdote, ka Ņūtons esot parlamentā uzstājies vienreiz – palūdzis aizvērt logu, lai nepūstu caurvējš. Lai gan, protams, tā bija kārtējā leģenda. Tāpat Ņūtons kļuva par Monētu nama vadītāju, tieši viņš ieviesa vairākas izmaiņas naudas apritē, lai Lielbritānijas kase nezaudētu pārāk lielus līdzekļus. Piemēram, uz monētām sāka drukāt nelielus uzrakstus monētas ārmalās, jo sudraba monētas mēdza apgriezt. Tā kā tām nebija stingri noteiktu robežu, krāpnieki apšķērēja neapaļās monētas un nozaga daļu valsts kases sudraba.

Ņūtona izpratne par gravitāciju, darbi, kas veltīti mehānikai un fizikas pamatiem, izmainīja pasaules izpratni. Viņš lika pamatus jauna veida domāšanai. Pats Ņūtons teica, ka balstījies Galileja, Kopernika un Dekarta darbos. Vienīgā atšķirība, Ņūtons nekad necentās skaidrot pasaules uzbūvi caur metafiziku. Viņu neinteresēja, kā tas viss reiz sākās. Viņu interesēja, kā to visu paskaidrot.