4. jūlijs ir nozīmīgs datums Lūisa Kerola grāmatas „Alise Brīnumzemē” tapšanā: 1862. gadā šai dienā jautra kompānija, kurā ietilpa arī nākamais grāmatas autors un viņa darba iedvesmotāja un titulvarones prototips Alise Lidella, devās izbraukumā ar laivu, un brauciena laikā tapa grāmatas iecere. Savukārt 1865. gadā tika iespiests „Alises Brīnumzemē” pirmizdevums.

"Lejup, lejup, lejup..." Maza meitene lido lejup bezgala dziļā akā, kur iekritusi, sekodama trusim viņa alā. Pa ceļam viņa ar interesi aplūko dažādus priekšmetus, kas izvietoti pie akas sienām. Protams, tā ir Alise, kura krīt pretī saviem piedzīvojumiem Brīnumzemē - titulvarone britu rakstnieka un matemātiķa Lūisa Kerola grāmatā Alise Brīnumzemē, kura pirmo reizi iespiesta 1865. gada 4. jūlijā.

Alise, kā tas daudziem zināms, nav tikai autora fantāzijas auglis. Par Alisi sauca arī Lūisa Kerola varones prototipu, kura bija arī viņa iedvesmotāja grāmatas radīšanai, un tas notika tieši trīs gadus pirms darba iznākšanas - 1862. gada 4. jūlijā. Šajā jaukajā vasaras dienā divi gados jauni Oksfordas universitātes kandidāti - matemātiķis Čārlzs Lūtvidžs Dadsons un teologs Robinsons Dakvērts - devās izbraucienā ar airu laiviņu, paņēmuši līdzi abu drauga, mācītāja Henrija Lidella kuplās ģimenes trīs atvases - trīspadsmitgadīgo Lorīnu, desmitgadīgo Alisi un astoņgadīgo Edīti. Kamēr Dakvērts cītīgi airēja, Dadsonam, kā uzstāja mazā un piemīlīgā Alise, vajadzēja izklaidēt māsas ar kādu pasaku. Jaunajam cilvēkam nekas cits neatlika kā improvizēt. Taisnību sakot, ar līdzīgiem pastāstiņiem viņš - Lidellu ģimenes draugs - bija izklaidējis meitenes arī agrāk, bet šoreiz Alise izlūdzās, lai Čārlzs viņai šo pasaku uzraksta. Tā šajā vasaras dienā dzima rakstnieks Lūiss Kerols, izcilākais literārā nonsensa metodes pārstāvis pasaules literatūrā, un, kā noprotams, tad - bez mazās Alises tas nebūtu noticis.

Ne viens vien no mums kaut pa ausu galam ir dzirdējis arī pieņēmumus par to, ka rakstnieku un viņa mazo mūzu saistījušas īpašas, iespējams - pat nepieļaujami tuvas attiecības, ievērojot Alises vecumu. Gandrīz vienmēr Alisei Lidellai veltītās publikācijās tiek iekļauta arī plaši pazīstamā fotogrāfija, kurā rakstnieks uzņēmis meiteni skrandās saplēstā kleitā, kura atsedz, dažuprāt, aizdomīgi daudz no meitenes auguma. Patiešām, jaunais Dadsons aizrāvās ar fotografēšanu - tobrīd gluži jaunu nodarbi - un fotografēja gan Alisi, gan viņas māsas dažādās vidēs un veidos. Bet, protams, ne tikai viņas, un pat visaizdomīgākie no uzņēmumiem ne tuvu nav dēvējami par piedauzīgiem, kur nu vēl par pornogrāfiskiem. Pie tam, jāatceras, ka tolaik sabiedrība vispār uztvēra atkailināta bērna ķermeņa attēlus ar daudz mazākām aizdomām nekā šodien. Arī visi pārējie pieņēmumi par kādu neveselīgu tendenci jaunā vīrieša un desmitgadīgās meitenes attiecībās balstās ne tik daudz faktos, cik faktu trūkumā. Proti, Kerola dienasgrāmatas, kuras aptver laiku, kad tapa grāmata par Alisi un rakstnieks visbiežāk tikās ar Lidellu ģimenes meitenēm, ir gājušas zudībā. Visticamāk šķiet, ka tās iznīcinājuši rakstnieka mantinieki, kas, protams, rada aizdomas. Bet rakstnieka radi, kuri attiecīgo lappusi likvidējuši, vēlāk atzinušies, ka autoram pārmesti drīzāk mēģinājumi, bieži tiekoties ar bērniem, aplidot viņu guvernanti. Bet, ja ir runa par Lūisa Kerola attiecībām ar Alisi Lidellu, tad tās nenoliedzami bija pat ļoti īpašas, ciktāl tikai ļoti īpašas var būt attiecības, kas saista rakstnieku ar viņa varones prototipu un daiļrades iedvesmotāju.