1807. gada 4. jūlijā Nicā piedzima Itālijas patriotisma iemiesojums Džuzepe Garibaldi. Viņš sākotnēji domāja, ka nodarbosies tikai ar kuģošanu, bet tieši tāli ceļojumi pa jūru ļāva viņam saprast, ka īstais dzīves aicinājums ir apvienot Itāliju. Garibaldi, kā jau īsts itālis, bija stūrgalvīgs un trauksmainas dabas, tomēr galveno viņš panāca, viņš iedvesmoja itāļus domāt par apvienotas valsts veidošanu.

Džuzepe Garibaldi piedzima jūrnieka ģimenē un nav nekāds brīnums, ka dēls nolēma arī kļūt par jūrnieku, lai varētu palīdzēt tēvam zvejot zivis. Piedzima viņš Nicā, kas ir Francijas pilsēta. Laikā, kad auga Garibaldi, Itālija nebija vienota valsts. Tajā bija daudz dažādu valstiņu, kuras vadīja firsti, grāfi vai vietējie karaļi. Kamēr Garibaldi vēl bija pusaudzis, tas viņu tik ļoti nenodarbināja. Bet tiklīdz viņš sāka kuģot uz tālākām pilsētām, tā pamodās nacionālās jūtas.

25 gadu vecumā Garibaldi kļūst par sava kuģa kapteini un vienā no tirdzniecības misijām viņš nonāk Taganrogā. Leģendārā pilsēta Azovas jūras krastā izrādījās bija pagrieziena punkts. Un lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši krogs kļuva par vietu iedvesmai, ka Itālija ir jāapvieno vienā valstī. Protams, ka republikā.

Kā jau jūrnieks, Garibaldi no reisa atpūtās krogā. Tieši tur viņš satika citus itāļus, tostarp Džovani Kuneo. Emigrants, itāļu revolucionārs bija nonācis trimdā. Krogā viņš dalījās savās domās par Itālijas nākotni un apkārt esošie viņam piekrita – jādomā, kā celt vienotu Itālijas valsti. Garibaldi apzvērēja, ka drīzāk mirs, nekā dzīvos sadalītā Itālijā. Interesanti, ka īsi pēc šī ceļojuma uz Taganrogu, viņš gandrīz savu zvērestu izpildīja. Sākās sacelšanās Itālijā, kurā piedalījās arī Garibaldi. Nemierus apspieda un aizmuguriski Džuzepe Garibaldi saņēma nāves spriedumu. Nekas cits neatlika kā no dzimtenes bēgt.

Sākās dižā itāļu varoņa trimdas gadi. Sākumā Francijā, vēlāk Tunisijā līdz beidzot Garibaldi nonāca Latīņamerikā. Viņš aizkuģoja uz Latīņameriku palīdzēt vietējiem gaučo jeb gaušu cīnīties ar nule kā nodibinātās Brazīlijas valdību. Garibaldi bija lielisks kaperis, viņa kuģi biedēja Brazīlijas floti un sagādāja tai zaudējumus. Tieši revolucionārajā dzīvē Brazīlijā Garibaldi satika savu pirmo sievu, kura ne tikai piebiedrojās nemierniekiem, bet bija ar mieru saistīt savu dzīvi ar mūžīgo revolucionāru Garibaldi.

Kad Itālijā sākās cīņa pret Austroungārijas hegemoniju, Garibaldi ar citiem domubiedriem nolēma atgriezties dzimtenē. Viņi piedāvāja savus pakalpojumus Itālijas karalim un arī Romas pāvestam. Nepieciešamība pēc kaujiniekiem bija visiem, un tad nu Garibaldi ar 50 domubiedriem kuģoja mājup. Itālijā viņš iesaistījās cīņās pret jebkuru spēku, kas apspieda ideju par vienotu un neatkarīgu Itāliju. Viņš necienīja ne Itālijas karali, ne pāvestu, ne arī dažādās formas Itālijas valdības. Galvenais mērķis bija apvienot valsti.

Kāpēc Džuzepe Garibaldi ir tik slavens? Galvenokārt tāpēc, ka viņš bija lojāls savai idejai un nelokāms savos spriedumos. Viņu nevarēja pierunāt mest cīņu pie malas pusceļā. Viņš neatlaidīgi devās katrā kaujā un itāļi to vērtēja ļoti augstu. Otra lieta, Garibaldi mācēja sev pievērst uzmanību. No Dienvidamerikas viņš pārveda gaučo jeb vietējo kovboju stilu – tas ļāva viņam izcelties uz citu fona. Bet trešais iemesls, Garibaldi bija varonīgs cilvēks. Kādā kaujā viņu ievainoja, bet pat ienaidnieks viņu cienīja tik tālu, ka ļāva sadziedēt ievainojumu un palaida vaļā no gūsta. Tāpēc, ka tādu cilvēku, kāds bija Garibaldi, gūstā turēt nedrīkst. Dzīves beigās Garibaldi vēl piedzīvoja vētrainu privāto dzīvi ar vairākām sievām, paprāvu bērnu bariņu un memuāriem par cīņu, kas veltīta Itālijai. Tāpēc arī jaunas un varenas militārās tehnikas vienības Itālijā parasti sauc Džuzepes Garibaldi vārdā.