Sufražistes jeb sieviešu vēlēšanu tiesību aizstāves Eiropā un ASV lielākoties bija cēlušās no pilsoniskajām aprindām un 20. gadsimta sākuma Lielbritānijā darbojās īpaši aktīvi un nereti pat visai radikāli. Pieprasot piešķirt sievietēm vēlēšanu tiesības, viņas rīkoja gājienus un demonstrācijas, pieķēdējās pie dažādiem objektiem, dauzīja skatlogus, dedzināja pastkastītes un pat spridzināja bumbas, bet, ja tika arestētas, pieteica badastreiku un tika barotas ar varu. Tā, piemēram britu vēstures muzeju ekspozīcijās sufražistēm veltītas pat atsevišķas nodaļas. Kā viena no redzamākajām un kareivīgākajām šīs kustības pārstāvēm vēsturē palikusi skolotāja Emīlija Deivisone (Emily Davison), kas 1913. gadā zirgu skriešanās sacensībās karaļa Džordža V zirgam mēģināja pielikt par sieviešu vēlēšanu tiesībām aģitējošu plakātu un tika samīta līdz nāvei.Viena no slavenākajām sufražistēm dzimusi 1872. gada 11. oktobrī, Londonā. Neraugoties uz to, ka studiju iespējas tai laikā sievietēm bija ierobežotas, Emilija bijusi spilgta studente. Ties, akadēmisko grādu tolaik viņai tā arī neizdevās iegūt, jo tas gluži vienkārši sievietēm bija aizliegts. Pēc Oksfordas universitātes beigšanas Emilija sāka strādāt par skolotāju un brīvajā laikā aktīvi sociāli politiskās norisēs. Tostarp iesaistījās cīņā par sieviešu tiesībām, 1906. gadā pievienojoties Emelīnas Pakhērstas izveidotajai sieviešu sociālajai un politiskajai organizācijai.

Savas dzīves laikā Deivisone vairākkārt tika arestēta par dažādiem likumpārkāpumiem, to skaitā par  uzbrukumu kādam vīrietim, kuru viņa noturēja par tā laika Lielbritānijas finanšu ministru Deividu Loidu Džordžu. Atrodoties Strangeways cietumā, viņa pieteica badastreiku un nolēca pa kapnēm, gūstot smagu mugurkaula savainojumu.

1913.gada 4.jūnijā, Deivisone apmeklēja Epsomas derbiju, Sarejas grāfistē, Anglijā. Zirgu skriešanās sacensību laikā viņa pēksņi izlēca priekšā pilnā ātrumā  skrienošajam Karaļa Džordža 5. zirgam. Zirgs ietriecās sievietē, kura guva smagu galvas traumu. Ievainojumu guva arī žokejs un zirgs. Viedokļi par Deivisones motivāciju skriet priekšā zirgam dalās. Daži uzskata, ka viņa vienkārši vēlējās pāriet pāri trasei, domājot, ka visi zirgi jau paskrējuši garām, citi uzskata, ka viņa vēlējās Karaļa zirgu nogāzt zemē. Līdz pat šai dienai Emilijas Deivisones motīvi nav skaidri. Sieviete,tā arī nenākusi pie samaņas no gūtajām traumām, mira četras dienas vēlāk.

Prese kritizēja Deivisones rīcību, bet sieviešu tiersību aktīvisti steidza pasludināt sievieti par mocekli. Vēl kāda no versijām, ka Emilija grasījās izdarīt pašnāvību, neiztur kritiku, jo viņa bija iegādājusies vilciena biļeti gan uz, gan no zirgu skriešanas sacensībām. Pēdējā gaitā sufražisti pavadīja cilvēku tūkstoši, un uz viņas kapa pieminekļa rakstīts “Darbi nevis vārdi”.

Deivisones nāve bija sufražistu jeb sieviešu vēlēsanu tiesību aizstāvju kampaņas kulminācija, un tā iezīmēja arī pavērsienu notikumu attīstībā, un tā 1918. gadā, piecus gadus pēc Emilijas nāves, Lielbritānijā pieņēma likumu, kas ļāva vēlēšanās piedalīties sievietēm, kas sasniegušas 30 gadu vecumu.