Mārgareta Tečere iezīmīgā ne tikai kā pirmā sieviete kādas Eiropas valsts vadītājas amatā, bet arī kā ārkārtīgi spilgta, harizmātiska un mērķtiecīga politiķe, kura atstājusi pēdas Lielbritānijas un visas Eiropas 20. gadsimta politikā. Kā zināms, līdz pat pagājušā gadsimta beigām sieviešu nonākšana valsts vadītāju amatos bija visai rets izņēmums. Pirmā sieviete, kas ieņēma kādas Eiropas valsts premjerministra amatu, bija Mārgareta Tečere, kura stājās Lielbritānijas valdības priekšgalā 1979. gada 4. maijā.

Mārgareta Robertsa, vēlāk – Tečere, pievērsās politikai, jau studējot ķīmiju Oksfordas universitātē. Visā savas politiskās darbības laikā viņa palika uzticīga britu Konservatīvajai partijai, lai gan viņas pirmā kabineta aizsardzības ministrs Džons Nots savulaik izteicies, ka pēc pārliecības Tečere esot drīzāk 19. gadsimta liberāle nekā tipiska toriju, resp. konservatīvo pārstāve. Pirmoreiz ievēlēta Parlamentā 1959. gadā, 1970. viņa pirmoreiz kļuva par valdības locekli, saņemot izglītības un zinātnes ministra portfeli premjera Edvarda Hīta valdībā. Nākamās vēlēšanas konservatīvie zaudēja, un Tečere, spraigā konkurencē ieņēmusi partijas līdera amatu, mobilizēja torijus revanšam. Tieši šajās laikā viņa arī ieguva pavārdu „Dzelzs Lēdija”, un, starp citu, pirmais, kas viņai to piešķīra, bija kāds propagandists no padomju aizsardzības resora laikraksta Krasnaja Zvezda, reaģējot uz britu politiķes izteikumiem par padomju impērisko ārpolitiku.

Mārgaretai Tečerei bija lemts kļūt arī par visilglaicīgāko Lielbritānijas premjerministri 20. gadsimtā. Vairāk nekā desmitgade šai amatā bija spilgts laiks, kurā īstenotā ekonomisko un sociālo reformu politika ieguvusi tečerisma apzīmējumu. Pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija veidoja ekonomiku ar lielu valsts sektora īpatsvaru, nozīmīgu valdības regulējošo funkciju un plašām sociālām programmām, kurās balstījās tolaik būvētā labklājības valsts. Taču 70. gados šī pieeja izrādījās sevi izsmēlusi, un britu ekonomika nonāca ilgstošā recesijā. Tečeres proponētie pretlīdzekļi bija ekonomikas liberalizācija, ļoti plaša privatizācija, nodokļu reformas, mazinot tiešos un palielinot netiešos nodokļus, kā arī taupības politika. Pirmie premjerministres Tečeres gadi bija vissmagākie, kad reformu efekts vēl nebija manāms, recesija turpinājās, bezdarbs auga un daudzus skāra sociālo izdevumu apcirpšana. Premjerministres reitingi sita negatīvos rekordus, taču viņa stūrgalvīgi turpināja savu politiku. 1983. gada parlamenta vēlēšanas toriji, domājams, uzvarēja pirmām kārtām pateicoties Folklendu konfliktam, kad Argentīnas militārā hunta 1982. gadā okupēja Lielbritānijai piederošo Folklendu arhipelāgu, un Tečeres valdība nosūtīja turp britu spēkus, kas sekmīgā operācijā atguva šo aizjūras īpašumu. Desmitgades vidū britu ekonomika jau apliecināja stabilu izaugsmi, bija nokritusies inflācija, sāka mazināties bezdarbs, un tas deva konservatīvajiem pārliecinošu uzvaru 1987. gada vēlēšanās.

Droši vien Mārgareta Tečere varētu palikt varas virsotnē vēl kādus gadus, taču 1990. gada tendences liecināja, ka mūžīgie konkurenti leiboristi sāk apsteigt torijus popularitātē. Konservatīvo partijā radās iekšēja opozīcija, un savu kandidatūru partijas vadītāja amatam izvirzīja kādreizējais Tečeres kabineta ministrs Maikls Hezeltains. „Dzelzs Lēdija” sākotnēji vēl iesaistījās cīņā, taču tad, acīmredzot novērtējusi izredzes, 1990. gada 28. novembrī demisionēja. Tomēr viņas iedibinātais sociālekonomiskās politikas virziens nebeidzās līdz ar Tečeri, un to turpināja viņas pēcnācējs Džons Meidžors, kurš vadīja konservatīvo valdību līdz 1997. gadam, un radikāli nemainīja arī sekojošie leiboristu kabineti Tonija Blēra un Gordona Brauna vadībā.