Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gada pavasarī Latvijas Tautas fronte ieguva balsu vairākumu, kas tomēr nebija pietiekams, lai garantētu Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ar 2/3 balsu vairākumu. Tomēr izšķirošajā balsojumā 4. maijā vajadzīgais balsu skaits tika iegūts.

Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās, kas notika 1990. gada pavasarī, Latvijas Tautas fronte svinēja uzvaru – tās atbalstītie kandidāti ieguva 122 no 201 deputātu mandāta. Padomei uzsākot darbu, izrādījās, ka Tautas frontes frakcijai gatavi pievienoties arī daži citu organizāciju izvirzīti deputāti, tā ka pavisam frakcijā tagad bija 131 deputāts. Ar šīm balsīm tomēr bija par maz, lai Tautas frontes sagatavoto deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemtu ar divu trešdaļu balsu vairākumu un tādējādi padarītu šo lēmumu juridiski neapšaubāmu. Kritiskā robeža bija 134 balsis, un līdz tai burtiski dažu pietrūka. Tas gan nenozīmēja, ka šīs balsis nebūtu cerību iegūt – Augstākajā Padomē bija daļa deputātu, kuri, gan nepievienodamies Tautas frontes frakcijai, tomēr atbalstīja Latvijas valstiskuma atjaunošanas ideju.

Vispārējais noskaņojums sabiedrībā, nepārprotami paustā latviešu un citu tautību Latvijas patriotu vēlme pēc neatkarības atgūšanas neļāva palikt nenoteiktās pozīcijās un lika izšķirties. Tomēr, potenciālo „par” un „pret” balsotāju skaitam esot tik tuvu kritiskajai robežai, bažām bija pamats. Galu galā arī pašā Tautas frontē bija zināmas viedokļu atšķirības par to, kādam vajadzētu būt deklarācijas tekstam, cik konsekventi tajā jāformulē valstiskuma atjaunošana. Lietuvas deklarācija, pieņemta jau 11. martā, bija izraisījusi ļoti asu Maskavas reakciju, uzsākot republikas ekonomisko blokādi. 30. martā pieņemtā Igaunijas deklarācija, savukārt, bija visai mērena, pasludinot tikai neatkarības atgūšanas perioda sākumu. Latvijas Tautas frontes sagatavotais dokuments, kas galu galā tika izvirzīts balsošanai, bija konsekvents neatkarības atjaunošanas formulējumā, pie tam izmantoja likumisku priekšrocību, kāda Latvijai bija, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm: Latvija 1940. gada okupācijas brīdī nebija likvidējusi demokrātisko Satversmi, un tās darbība tagad tika atjaunota, gan to uz laiku apturot.

Tomēr atmosfēra 1990. gada 4. maija pēcpusdienā, kad Augstākā Padome ar balsu vairākumu nolēma pārtraukt debates un balsot par deklarācijas tekstu, bija visai saspringta. Kā šo notikumu aculiecinieks varu teikt – tieši tā, kā tas tēlots Latvijas Sabiedrisko mediju veidotajā videoklipā, tā arī izskatījās dzīvē. Ļaudis pulcējās pie radioaparātiem darbavietās, mājās, pārvietojās pa ielām ar pārnēsājamajiem tranzistoruztvērējiem. Daudzi droši vien vilka svītriņas vai ķeksīšus, uzskaitot „par” nodotās balsis. Es pats tobrīd strādāju Rakstniecības muzejā, un kā uzskaites sektora vadītājam man bija arī mehāniskie skaitīkļi. Uz tiem tad nu es bīdīju kauliņus.

Viss, kā zināms, beidzās labi – „par” tika nodotas 138 balsis. Kā atceramies, „pret” balsojušo nebija – neatkarības pretinieki, frakcija „Līdztiesība”, atstāja telpas, paziņojot par nevēlēšanos piedalīties „antikonstitucionālā” aktā. Tieši tā – kā Padomju Savienības konstitūcijai neatbilstošu – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju traktēja arī PSRS prezidents Gorbačovs savā 14. maija dekrētā. Sākās pretstāve, par kuras iespējamo ilgumu un gaitu toreiz neviens nebija īsti drošs. Kā šodien zinām, tā ilga vien nedaudz vairāk kā gadu.