1874. gada 5. aprīlī pirmizrādi Vīnē piedzīvoja Johana Štrausa jaunākā operete „Sikspārnis”. Tā ir populārākā Štrausa operete, izcils sava žanra paraugs, muzikāli augstvērtīgs un dzirkstoši temperamentīgs.

 

Valšu karaļa Johana Štrausa jaunākā muzikālajā mantojumā operete „Sikspārnis” ieņem īpašu vietu. Tā ir ne tikai komponista biežāk iestudētā operete, bet arī viens no nedaudziem šī „vieglā” žanra darbiem, kas regulāri parādās arī operas trupu repertuārā. Par to jāpateicas „Sikspārņa” muzikālajām kvalitātēm – saviļņojošajam melodiskumam, pārsteidzošajai krāsainībai, meistarīgajam orķestrējumam un spilgtajām vokālajām partijām. Un, protams, fascinējošajam Vīnes valša garam, kas caurauž visu šo darbu.

Johana Štrausa jaunākā „Sikspārnis” ir arī tas darbs, ar kuru operete, kuru Parīzē pāris desmitgades agrāk bija radījis Žaks Ofenbahs, ieguva sev jaunu mājvietu Vīnē. Par to lielā mērā jāpateicas operetes libretistam Rihardam Ženē, kurš pats bija arī profesionāls diriģents un komponists. Tiek apgalvots, ka bez Ženē iniciatīvas nebūtu notikusi Johana Štrausa jaunāka pievēršanās skatuves mūzikai, kas kļuva par sākumu Vīnes operetes tradīcijai. Ap 1872. gadu Ženē piegādāja Štrausam libretu, kura literārais pirmpamats bija pirms dažiem gadiem popularitāti iemantojusi franču dramaturgu Anrī Meljaka un Ludviga Alevī vodeviļa. Pirmizrādi nācās vairākkārt atlikt Austroungāriju 1873. gadā piemeklējušās finanšu krīzes dēļ, un galu galā Johana Štrausa jaunākā „Sikspārnim” priekškars pirmo reizi vērās Vīnes teātrī „An der Wien” 1874. gada 5. aprīlī ar komponistu pie diriģenta pults.

Operetes intrigas pamatā ir viltīgs plāns, ko doktors Falke un krievu kņazs Orlovskis izspēlē ar Gabrielu fon Eizenšteinu, kungu no Vīnes smalkajām aprindām. Tā ir atriebība par agrāku izjokošanu, kad Eizenšteins līdz nemaņai piedzērušos Falki pēc masku balles atstājis izgulēties piepilsētas mežā sikspārņa kostīmā. Tagad Eizenšteinam piespriestas dažas diennaktis cietumā par kādu sīku likumpārkāpumu, bet Falke pārliecina viņu pirms „atsēdēšanas” apmeklēt balli, kuru rīko kņazs Orlovskis. Pie tam viņš izkārto tā, ka tur ierodas arī Rozalinde un arī viņa istabene Adele, abas pārģērbušās un inkognito. Uz cietumu Eizenšteina vietā tiek aizvests operdziedonis Alfrēds, Rozalindes pielūdzējs, kurš ieradies pie savas sirdsdāmas, kad vīrs devies prom, un mākslinieka vaļībā ērti iekārtojies mājastēva krēslā un rītasvārkā. Eizenšteins un Falke ballē uzdodas par franču aristokrātiem. Kņazs, kurš visu zina, lieliski uzjautrinās. Jautrība sit augstu vilni, pludo šampanietis, un apreibušais Eizenšteins sāk aplidot noslēpumainu ungāru grāfieni – patiesībā savu maskējušos sievu Rozalindi.

Vēl Eizenšteins pamanās sadraudzēties un sadzert tubrālības ar cietuma direktoru Franku. Otrā rītā visi sastopas cietumā, un maskas krīt. Franks ieradies darbā, Eizenšteins – atsēdēt, Rozalinde – lai izpestītu Alfrēdu, bet Falke un Orlovksis – lai atklātu, ka viss bijis tikai spēle. Kad vīrs pieprasa Rozalindei paskaidrojumus, ko kungs viņa rītasvārkā dara viņam paredzētajā kamerā, sieva savukārt izvelk no kabatas pulksteni, kuru Eizenšteins vakarnakt jūtu uzplūdā atdāvinājis „ungāru grāfienei”. Laulību glābj atzinums, ka pie visa vainīgs šampanieša reibums, un viss beidzas ar slavas dziesmu šim dzērienam, kas tik ļoti rada Johana Štrausa jaunākā mūzikai.