1988. gada 5. februāris bija Panamas diktatora Manuela Norjegas varas beigu sākums – šai dienā ASV Narkotiku kontroles administrācija izvirzīja viņam apsūdzības vairākos smagos ar narkotiku tirdzniecību saistītos noziegumos.

 

1988. gada 5. februārī Amerikas Savienoto Valstu Narkotiku kontroles administrācija izvirzīja apsūdzības narkotiku kontrabandā, reketā un naudas atmazgāšanā Panamas pilsonim Manuelam Antonio Norjegam. Ordināra apsūdzība, ja neskaita faktu, ka tobrīd Manuels Norjega bija Panamas armijas virspavēlnieks un faktiskais šīs valsts vadītājs.

1968. gadā varu Panamā sagrāba bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālis Omars Torrihoss, un Norjega, jauns izlūkošanas eksperts ar Savienotajās Valstīs iegūtu izglītību, kļuva par viņa izlūkdienesta vadītāju. Torrihosa un viņa varas mantinieka, pulkveža Rubena Paredesa laikā Norjega arvien nostiprināja savas pozīcijas varas virsotnē, līdz 1983. gadā veikli aizsūtīja savu vecišķo patronu Paredesu pensijā, pats kļūdams par noteicēju nelielajā Centrālamerikas valstī. Jau diktators Torrihoss bija izveidojis sistēmu, kurā prezidents bija dekoratīva figūra, un faktiskais noteicējs bija armijas virspavēlnieks – tagad Norjega. Varas konsolidēšanas un noturēšanas līdzekļu ziņā Norjega nebija izvēlīgs: viņa kontā ir gan vēlēšanu rezultātu viltošana, gan slepkavības. Opozīciju, kuras protesti kļuva arvien dzirdamāki, diktators dēvēja par nopirktu, sakūdītu vai vienkārši histērisku dīkdieņu bariņu, kamēr sevi pozicionēja kā „īsto cilvēku no tautas”.

Savienotajām Valstīm, sevišķi Centrālajai Izlūkošanas pārvaldei, Norjega bija uzticams sabiedrotais; īpaši vērtīgs pēc tam, kad netālajā Nikaragvā sacelšanās rezultātā pie varas nāca sociālistiskā Sandīnistu partija. Par sadarbību slepenajās operācijās diktators saņēma dāsnus honorārus, tomēr viņa finansiālā apetīte bija krietni lielāka. Jau kopš 70. gadu sākuma par viņa draugiem bija kļuvuši Kolumbijas narkobaroni, un 80. gados Panama bija īsta tranzītbāze kokaīna ceļā no Kolumbijas uz Savienotajām Valstīm. ASV dienesti tolaik skatījās uz sava sadarbības partnera izdarībām caur pirkstiem.

Tomēr līdz ar Aukstā kara izskaņu amerikāņu politika attiecībā pret Norjegu mainījās – vairs nebija vajadzības piesegt šo narkokleptokrātu, kā viņu nodēvēja senators Džons Kerijs. ASV narkotiku apkarotāju izdotais aresta orderis, protams, nebija pietiekams iemesls, lai iebruktu suverēnā valstī un sagūstītu tās vadoni, taču par tādu kļuva incidents 1989. gada decembrī, kurā panamiešu policisti nošāva Panamas kanāla zonā izvietotā amerikāņu kontingenta kareivi. Dažas dienas vēlāk sekoja iebrukums. Nekāda Norjegas solītā visas tautas pretošanās nenotika, arī Panamas armija ātri kapitulēja. Operācijā dzīvību zaudēja daži desmiti amerikāņu un daži simti panamiešu karavīru; tiesa, bija civiliedzīvotāju upuri, kurus daži avoti lēš pat līdz 3000. Pēc neilga patvēruma Vatikāna pārstāvniecībā bijušais diktators 1990. gada sākumā padevās amerikāņiem. Gandrīz visus atlikušos 27 mūža gadus viņš pavadīja aiz restēm. Savienotajās Valstīs viņš nosēdēja 17 no sākotnēji piespriestajiem 40 gadiem, pēc tam tika izdots Francijai, kur viņam piesprieda septiņus gadus par naudas atmazgāšana – tāda bija cena par savulaik nopirkto nekustamo īpašumu Parīzē. Francija gan jau nākamajā, 2011. gadā izdeva bijušo diktatoru Panamai, kur viņam bija piespriesti 20 gadi par cilvēktiesību pārkāpumiem viņa varas laikā. 2017. gadā Norjegas ieslodzījums tika nomainīts pret mājas arestu, lai veiktu dažus gadus iepriekš diagnosticētā smadzeņu audzēja operāciju, taču ārstēšana nebija veiksmīga, un bijušais Panamas vadonis šķīrās no dzīves 2017. gada 29. maijā.