1987. gada 5. februārī rakstnieku namā Dubultos mūžībā 28 gadu vecumā aiziet dzejnieks Klāvs Elsbergs.

Dzejnieks Klāvs Elsbergs, bija fanātisks vīrs un tēvs, populārs kā estrādes zvaigzne. Izklausās neticami, bet 80.gadu Latvijā tas bija iespējams, Klāvs bija darītājs − pāri cilvēka spēkiem, iespējams tāpēc jau divdesmit trīs gados viņš sāka sirmot.

Par Klāva Elsberga aiziešanu mūžībā joprojām īstas skaidrības nav – ir versijas un pieņēmumi, bet patiesu faktu trūkst.

1987. gada janvāra un februāra miju Klāvs Elsbergs pavadīja Dubultu Rakstnieku namā, lai varētu pilnībā pievērsties radošajam darbam. Ir zināms, ka viņš tur rakstīja dzejoļus, tulkoja Viktora Igo “Deviņdesmit trešo gadu”, reizēm apciemoja ģimeni Rīgā un darba dēļ brauca arī uz žurnāla “Avots” redakciju. Nekas neesot liecinājis, ka dzejnieks būtu nomākts, vēl jo mazāk – pašnāvnieciski depresīvs. Dubultos tolaik dzīvoja ne tikai Latvijas rakstnieki. Ar Klāvu Elsbergu esot iepazinusies sešu cilvēku kompānija no Maskavas. Viņi esot bijuši Maskavā ietekmīgu cilvēku bērni, par kuriem Klāvs esot teicis, ka viņi ir gluži jauki cilvēki, tikai stipri uz dzeršanu.

Klāva Elsberga aiziešanas stāsts klasificējas kā vīns un sievietes. Pasēdējuši, iedzēruši pa glāzei konjaka, divas jaunas dāmas uzgāja pie Klāva dzejoļus paklausīties (Klāvs gan rakstīja valodā, ko jaunās dāmas nesaprata, bet tas nekas). Gāja prom viena dāma, pēc mirkļa otra, Klāvs, durvīs stāvēdams, iesaucās: „Ļena!”, nošķindējuši stikli un viņa vairs nebija. Visi, kas dzejnieku pazinuši, kategoriski noliedz, ka viņš būtu varējis lasīt puspabeigtu dzeju pat klausītājiem, kuriem grūtības nesagādātu valodas barjera, un pilnīgi skaidrs, ka jaunajiem dzejoļiem nebija saistības ar krievu valodu.

Tālākie notikumi līdz brīdim, kad Klāvs Elsbergs nonāca brīvajā kritienā no devītā stāva, visticamāk, paliks nenoskaidroti. Oficiālā versija – nelaimes gadījums. Tomēr skaidrs ir viens, lietas izmeklēšana notikusi haotiski, formāli, pat pēc tās pārsūdzēšanas republikas prokuratūrā un papildu izmeklēšanas uzsākšanas 1989. gada sākumā ne ģimene, ne sabiedrība nesaņēma nekādu skaidrojumu. Netika iztaujāti Latvijas un citi rakstnieki, kuri tobrīd uzturējās Dubultos, nepietiekami – arī tiešie notikuma aculiecinieki. Procesā pazudis Klāva Elsberga apģērbs, kas liecinājis par cīņu pirms kritiena. Nebija skaidrojuma tam, kādēļ dzejniekam, pat ja viņš tiešām būtu vēlējies izdarīt pašnāvību, būtu bijis jāpūlas izsist neatveramu logu vestibilā tā vietā, lai izlēktu pa sava numura logu.

Versija, ka dzejnieks reibumā sagrīļojies un izkritis pa logu, neiztur kritiku, jo viņa zinātāji apgalvo, ka reibumā viņš bijis stabilāks no visiem. Lietu klusām izbeidza, un dzejnieka mamma Vizma Belševica atteicās no viņai piešķirtās republikas prēmijas: “Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.”

Turklāt pēc dēla aiziešanas dzejniece Vizma Belševica pārtrauca sacerēt dzeju. Notiesāt par noziegumu nevienu vairs nav iespējams – gan noilguma dēļ, gan tādēļ, ka to notikumu tiešie dalībnieki esot miruši. Arī atrisināt lietu šī paša iemesla dēļ vairs nevar.

Bet palika trīs dzejas krājumi, Klāva Elsberga “Raksti” trīs sējumos, kas aptver ne tikai viņa dzeju, bet arī īsprozu, rakstus un recenzijas par literatūru, vēstules un dziesmas ar viņa vārdiem.