5. jūnijs. Kritika sašutusi par Elvisa Preslija skatuves kustībām

Pēc Elvisa Preslija uzstāšanās telekanālā NBC ar dziesmu „The Hound Dog” – „Dzinējsuns” – 1956. gada 5. jūnijā kritika sašuta par viņa „vulgārajām”, „divdomīgajām”, „dzīvnieciskajām” kustībām; sevišķi par viņa iegurņa apļošanu. Tāda bija konservatīvo aprindu reakcija uz laikmetīgo skatuves tēlu, kurā seksualitātei bija nepārprotami izšķiroša loma.  

1956. gada martā nāca klajā Elvisa Preslija debija albums, kam bija lemts pārsist visus līdz tam piedzīvotos skaņuplašu noieta rekordus un padarīt Elvisu par rokenrola superzvaigzni. Ja līdz tam viņu pazina lielāko tiesu Savienoto Valstu dienvidu štatos, tad tagad „Elvisa bums” pārņēma visu Ameriku. Liela loma šai procesā bija jaunajam masu medijam – televīzijai. Parādījusies vien pirms dažiem gadiem, regulārā televīzijas apraide uzņēma apgriezienus un ap 1950. gadu vidu atstūma otrajā plānā radio. Bija iestājusies audiovizuālā ēra, kad estrādes mūziķa popularitāti noteica vairs ne tikai spoža balss, bet arī spilgts skatuves tēls, un Elviss bija šī jaunā laikmeta spilgtākais apliecinājums. Kā vēsturisks notikums šai ziņā pieminama viņa uzstāšanās telekompānijas NBC raidītajā „Miltona Berla šovā” 1956. gada 5. jūnijā.

Elviss Preslijs dziedāja Džerija Leibera un Maika Stollera dziesmu „Hound Dog” – „Dzinējsuns”. Miltons Berls – šāda veida šovu pionieris televīzijā – esot ieteicis Elvisam atstāt ģitāru kulisēs. „Lai viņi uz tevi paskatās, dēls,” viņš bildis. Tad nu Elviss arī rādīja, ko spēja – dziesmas vidū pavadošie mūziķi pēc viņa rokas mājiena pārtrauca spēlēt un atsāka jau krietni lēnākā tempā, bet Elviss sniedza skatuves kustības priekšnesumu. Sevišķi izteiksmīgi bija soļi uz pirkstgaliem un ceļos ieliektām kājām un asās, ritmiskās gurnu kustības. Zālē skanēja smiekli un meiteņu spiedzieni.

Turpmākajās nedēļās Amerikas presē sacēlās īsta sašutuma vētra. „Preslija kunga vokālās spējas nav manāmas. Viņa frazējums, ja to tā var nosaukt, sastāv no stereotipiskām variācijām, kādas piederētos iesācēja ārijai dušā. Viņa vienīgā īpašā kvalitāte ir akcentētas ķermeņa kustības, kādas primāri saistās ar pieprasīto varietē blondīņu repertuāru,” rakstīja „The New York Times” televīzijas kritiķis Džeks Goulds. Savukārt Bens Gross „New York Daily News” pauda: „Šis iegurni apļojošā Elvisa priekšnesums bija divdomīgs un vulgārs, ar dzīvniecisku nokrāsu, kādai nebūtu vietas ārpus zaņķiem un bordeļiem.”

„Elvis, who rotates his pelvis” – „Iegurni apļojošais Elviss”. Bena Grosa nejaušā atskaņa drīz pārtapa metaforiskā apzīmējumā „Evis the Pelvis” – burtiski tulkojot, „Elviss Iegurnis” – kas spilgti raksturoja dziedātāja skatuves tēla seksuālo dimensiju. Elviss Preslijs bija pirmais, kurš ienesa seksualitāti pagājušā gadsimta vidus amerikāņu popkultūrā, saceļot morālu paniku konservatīvajās aprindās, izpelnoties „ģimenes vērtību iznīcinātāja” reputāciju, līdzot mainīt sabiedrībā valdošos uzvedības modeļus un bruģēt ceļu seksuālajai revolūcijai.