Pirmā dzelzceļa satiksmes līnija kontinentālajā Eiropā tika atklāta 1835. gada 5. maijā. Tā savienoja Beļģijas galvaspilsētu Briseli ar vēlāko dzelzceļa mezglu Mešelenu.

Vēsturē pirmā regulārās dzelzceļa satiksmes līnija tika atklāta 1830. gadā starp Anglijas pilsētām Mančestru un Liverpūli. Anglija tolaik bija pasaules valsts ar lielāko tehnisko inovāciju potenciālu, tomēr arī citur Eiropā šai laikā radās interese par jauno transporta veidu, un piecus gadus pēc Anglijas pirmā dzelzceļa līnija parādījās arī kontinentālajā Eiropā, savienojot Beļģijas galvaspilsētu Briseli ar 22 km attālo Mešelenas pilsētu Flandrijā.

Tagadējās Beļģijas teritorija jau viduslaikos bija viens no Eiropas attīstītākajiem un turīgākajiem reģioniem. 15. gs. lielākā daļa šo zemju nonāca Hābsburgu dinastijas rokās, vēlāk kļūstot par t.s. Austrijas Nīderlandi. Pēc Napoleona kariem tagadējā Beļģija tika apvienota vienā karalistē ar Nīderlandi, tomēr vienotība un saskaņa starp katoliskajiem dienvidiem un protestantiskajiem ziemeļiem neveidojās. Ekonomiskā situācija pēc ilgstošajiem kariem nebija spoža, bet apvienotās Nīderlandes valdībai un karalim Villemam I bija citas rūpes. Starp citu, to apliecināja arī epizode Beļģijas dzelzceļu pirmsākumos. Jau 1821. gadā angļu uzņēmējs Tomass Grejs iesniedza karalim Villemam projektu dzelzceļa līnijas izbūvei starp Briseli un Šarleruā Francijas pierobežā, taču monarhs to ignorēja. Neapmierinātība ar valdīšanu 1830. gadā noveda pie nemieriem Briselē, kas pārauga Beļģu revolūcijā un neatkarīgas Beļģijas karalistes izveidē. Jaunais monarhs Leopolds I, pirms kļūt par Beļģijas karali, kādu laiku bija pavadījis Lielbritānijā un bija liels dzelzceļa entuziasts. Viņa personiskajai nostājai bija liela nozīme, tomēr galvenais motīvs bija nepieciešamība nodrošināt jaunās valsts ārējo tirdzniecību. Nozīmīgi sakari vienoja Beļģiju ar Reinzemi Vācijā, taču visi ūdensceļi šķērsoja Nīderlandi, ar kuru vēl vairākus gadus neizdevās vienoties par Beļģijas suverenitātes atzīšanu un normālām kaimiņattiecībām. Risinājums bija vai nu jauns kanāls uz Reinu, vai dzelzceļa līnija, un Beļģija izvēlējās otro. Pie tam dzelzceļa būve solīja kļūt par labu stimulu Beļģijas tēraudrūpniecībai.

1831. gadā Beļģijas iekšlietu ministrija deva uzdevumu diviem ceļu būves inženieriem Pjēram Simonsam un Gustavam De Rideram izstrādāt plānu dzelzceļa būvei starp ostas pilsētu Antverpeni un Ķelni Vācijā ar atzarojumu uz galvaspilsētu Briseli. Pirms galīgās lēmumu pieņemšanas gan notika karstas parlamenta debates, dažiem deputātiem apgalvojot, ka dzelzceļš nebūšot lietojams, jo piens brauciena laikā tikšot sakults sviestā, bet olas sadauzītas omletē. Tomēr 1834. gada martā abas parlamenta palātas, karaļa pārliecinoši mudinātas, ar balsu vairākumu atbalstīja projektu, pie tam kā valsts tieši finansētu un pārvaldītu. Pirmo līniju starp galvaspilsētu Briseli un Mešelenu – dzelzceļa mezglu uz plānotās Antverpenes–Ķelnes maģistrāles – svinīgi atklāja 1835. gada 5. maijā.

Nacionālais dzelzceļš kļuva par jaunās beļģu valsts pašapziņas lietu. Ja sākotnēji vagonus pa beļģu sliedēm vilka britu tvaika lokomotīves, tad jau tā paša 1835. gada decembrī tika uzbūvēta pirmā beļģu lokomotīve un nosaukta Le Belge – „Beļģis”. 1837. gadā sliežu ceļi sasniedza Lēvenu un Genti, 1838. – Ostendi, 1842. – Ljēžu, Turnē un Monsu. 1846. gadā līnija Brisele–Parīze kļuva par pirmo dzelzceļa savienojumu starp divām Eiropas galvaspilsētām.