1962. gada 5. oktobrī uz ekrāniem Lielbritānijā iznāca režisora Terensa Janga filma „Doktors Nē” („Dr. No”) – pirmā ciklā par britu slepeno aģentu Džeimsu Bondu. Titullomā bija toreiz vēl diezgan mazpazīstamais skotu aktieris Šons Konerijs. 

 

Zālē dziest gaismas, aizslīd priekškars, atklājot balto ekrānu. Tad tas atkal iekrāsojas melns, no kreisās puses ekrānā ieslīd balts aplis, kurā iezīmējas titrs „Harijs Zalcmans un Alberts R. Brokkoli piedāvā”. Uzraksts strauji aizslīd, baltajā aplī iesoļo cilvēks platmalē, pēkšņi strauji pagriežas un…

Ir 1962. gada 5. oktobris, un Britu salās uz ekrāniem iznāk režisora Terensa Janga filma „Dr. No” – pirmais no populārā spiegu romānu autora Jana Fleminga darbu ekranizējumiem ciklā par britu izlūkdienesta MI6 slepeno aģentu Bondu. Džeimsu Bondu.

Par to, cik spoža nākotne gaida šo kino tēlu, tobrīd nevienam nav pat nojautas. Izbijušā britu izlūkdienesta līdzstrādnieka Jana Fleminga romāni vēl nebūt nav kļuvuši par pirmā lieluma bestselleriem. Pēc diezgan ilga meklējumu procesa galvenajai lomai filmā tiek izraudzīts tobrīd vēl diezgan mazpazīstamais skotu aktieris Šons Konerijs, par kura iespējām šai ampluā nav stingras pārliecības. Tas, par ko pārliecība ir, ir režisors Terenss Jangs. Viņa paša raksturā un biogrāfijā ir tik daudz „bondiska”, un abi – režisors un personāžs – ir bez maz vai viens otra „alter ego”. Jangs ir erudīts, pasniedzis Āzijas vēsturi Kembridžas universitātē; viņš prot valdzināt daiļo dzimumu, prot nevainojami ģērbties, pārzina vīnus, ir allaž asprātīgs un vienlīdz labi jūtas kā dzimtenē, tā ārzemēs, galu galā dzimis, starp citu, Šanhajā, Ķīnā. Režisors esot tūdaļ ņēmis jauno Koneriju savā paspārnē, vadājis viņu pa augstākās sabiedrības burziņiem, mācījis kustēties, runāt un uzvesties pie galda. Tā režisors rada Džeimsu Bondu un, pie reizes, arī Šonu Koneriju, kādu mēs viņu pazīstam šodien.

Džeimsa Bonda cikls izrādījies pats ilgtspējīgākais, populārākais un arī pats ienesīgākais visā pasaules kino vēsturē. Mainās laiki, pasaules ģeopolitiskais izkārtojums, tehnoloģijas un mode, bet Aģents 007 atkal un atkal no jauna parādās uz ekrāniem, lai iekausētu aktuālos motīvus kārtējā kinosižetā un iedzīvinātu uz ekrāna nepieciešamās bondiskās darbības klišejas. Bez šīm klišejām filmas par Džeimsu Bondu taču iedomājamas – nu kā gan bez „Bonds. Džeimss Bonds”, vai „Sakratītu, ne maisītu”. Abi minētie izteicieni parādās jau pirmajā filmā. Runājot par Bonda kokteiļa recepti, princips „sakratīt, ne samaisīt” patapināts no rakstnieka Jana Fleminga, un, kā tagad izpētījuši zinātnieki, šādā variantā sausajam martini ir divreiz augstākas antioksidanta īpašības. Tāpat „Dr. No” ievieš apritē sākuma kadrus ar šāvienu pavērtajā kameras diafragmā, „Bonda” sievietes un intīmos mirkļus filmas beigās; visbiežāk uz kāda peldoša transportlīdzekļa. Jā, un vēl, protams, Bonda „firmas” slaveno ieroci – pistoli „Walther PPT”. Šis valters ir vācu ieroču būves ikona – pilnā vārdā Polizeipistole Kriminalmodell – „Policijas pistole, kriminālizmeklētāja modelis”. 2. pasaule kara laikā šādi valteri bija vācu žandarmiem, Luftvaffe lidotājiem un nacistu partijas bonzām. Tieši no šādas Polizeipistole 1945. gada maijā sev lodi pierē ieraidīja arī Trešā Reiha fīrers Ādolfs Hitlers. Šī detaļa tāpat esot Jana Fleminga izvēlēta un, jāteic, nu jau piekto gadu desmitu perfekti ieguļ Aģenta 007 Džeimsa Bonda plaukstā.